dvīnis... mutes brūķētājs...

Arā jau nav sievietes... visas jau ir šeit... bet paldies par padomu, es taja sadzirdu tavu diskomfortu šajā jautājuma... arī laikam nemaki, bet Tu taču to neatdzīsi... ? vai ne... ?

lasi lēni un uzmanīgi ok, jauku dienu... eju mācīties

agita... nesteidzies... padomā... jo Tu taču arī atbildi pati sev... savadak sanak, ja Tev nav atbildes sev, tad vainīgs staburags

nu, gandrīz jau pats sapinies savās vārsmās

Ejam saulītei sevi parādīt---durvis esot vaļā

Jā, ir ko padomāt... It kā cilvēku-vīrieti sev blakus gribētu, bet vai gribētu kopdzīvi?  Ik kā pirmajā laulībā stipri vīlos, jo tik daudz gadus atdodot sevi dēliem un vīram, biju pagurusi no mūžīgās gādības. Un ja otrs to nesaprot un aizvien izmanto, nu cik tad var? Piegriezās, bet tagad, kad dēli tautās, tomēr gribas kādu radniecīgu dvēseli...

Pēc ilgākas vienatnes ir pagrūti ielaist savā dzīvē cilvēku... tomēr- var .Un nekā traka tajā nav, un nav arī tādu- māku, nemāku... Arī par kompromisiem - kururs dikti piesauc- vajag tā un šitā... -abet - nevajag  tos. Atslēgas moments ir citā- patiesumā -pret sevi un otru. Satiekam cilvēku- un viņa ipašības- i labās, i ne pārāk labās- ja ir pieņemamas, ja droši var teikt- es ar to varu sadzīvot, man tas netraucē--- tad arī nekādu spēlīsu nebūs... Katram tās svarīgās štelles, lai attiecības ar otru cilveku vispār varētu veidoties- ir savas, tomēr - ja tās saskan-ir liela iespēja, ka viss izdosies,

astrala... Tā jau laikam ir gan... un man liekas, ka pareizākais ir nebaidīties sev to pateikt... nebaidīties uzrunāt sevi...

Staburags, Tev taisnība. Neprotu sevi novērtēt. Allaž domāju tikai par citu labsajūtu un komfortu. Ja otrs iepatīkas, tad esmu ļoti pašaizliedzīga un gādīga. Tā laikam mana kļūda, jo to mīļumu jau tā pa īstam nevienam nevajag...  

’’... ielaist savā dzīvē cilvēku... ’’ kaut kas man nepatīk šāi frāze... kaut kads slieksnis ir, kam jakapj pāri...

’’... tad arī nekādu spēlīsu nebūs... ’’ tur jau arī ir tā lieta, bet kā izvairīties no šim spēlītēm...

staburagam vienmer ir taisnība... un tā ir viņā kļūda... lāsts...

Reiz te ixxe smuki izstāstīja par diezgan populāru zviedru modeli. Sieviete un vīrietis dzīvo katrs savā mājā/dzīvoklī un katram ir sava dzīve, darbības vide utt. Taču zināmu laiku abi pavada kopā, kā nu pašiem labpatīkas. Vai vīkendi, vai koncerti, kā nu abi sarunā. Manuprāt, labs modelis, lai iepazītu viens otru tuvāk, lai neapniktu viens otram.

Jo ilgāk dzīvo viens, jo grūtāk veidot kopdzīvi. Katram no mums izveidojušies savi paradumi, stiķi, niķi, kas gluži kā otra āda - un pamēģini to noraut! Jaunībā cilvēki daudz vienkāršāk pielāgojas cits citam. Kam nu ļoti gribas to kopdzīvi, tam jābūt gatavam mainīties. Abpusēji, protams.

asaka... arzemēs tas tā ir pieņēmts... viens mācas Londona, bet otrs gleznas zīmē Paragvaja... un vīkendi kopā... dzīvo globālo dzīvi... Es tagad tieši lasu Stīvena Hopkina dzīvi un jaunlaulāta dzīve viņām tieši tā arī pagaja, pat puika radas. Bet mēs man liekas tieši ar to arī atšķiramies no rietumiem...

Kāpēc atšķiramies? Tie, kas tā dzīvo tepat Latvijā, ir gana apmierināti. Īpaši, ja satiekas zināmā vecumā, kad abiem ir jau izveidota sava darbības vide, ko negrib zaudēt. Neredzu nekādus šķēršļus. Bez tam, ar laiku tak var mest kauliņus kopā, ja abi tā sadomā.

’’... Katram no mums izveidojušies savi paradumi, stiķi, niķi, kas gluži kā otra āda... ’’ Bruņa... pašaizsardzība...

’’... Kam nu ļoti gribas to kopdzīvi, tam jābūt gatavam mainīties... ’’ šitie gan man liekas prātīgi vārdi...

obligāti ir vajadzīga kopdzīve  jo tad viens otram ātrāk apnīk  un tu saproti ka ir vajadzīgs kaut kas jauns, interesants un tad sākas tikai īstā dzīves baudīšana  ja vēl iet no rokas, tad tas sit augstu vilni
pierod nu ļoti ātri, atteikties ir grūti

staburags... un mainīties... haaaaaa

Otrās attiecības var būt tikai kā vienkārši DRAUGI... tādu jūtu un pieķeršanās vairs nebūs.