čik, a man pēdējā laikā tieši no visa jaukā-acīs asaras saskrien... a, slikto kaut kā panesu stoiskā mierā... un, atcerējos kā man Annuci rokās ielika-a, es stāvu kā pārakmeņojusies... bimbāju, bimbāju, bimbāju... kamēr māsiņa , tāda satraukusies, glauda man plecu un saka... omīt... nu būs jau labi