Šoziem bojāgājušo saraksts papildināts. Vakarrīt Imantā, kādā no iekšpagalmiem sabraukts 2,5-gadīgs bērns. Autovadītājs ar korejiešu džipu vispirms palīdzējis kaimiņiem vilkt un stumt savus braucamos, pēc tam atpakaļgaitā mēģinājis braukt uz vietu, kur iespējams apgriezties. Uz braucamās daļas iznākusī māte ar 2 bērniem pagriezusies ar muguru pret braucēju un mierīgi gājusi savās gaitās, blakusesošā kaimiņiene to visu redzējusi, bet nenoskaidrotu iemeslu dēļ nav brīdinājusi ne braucēju, ne gājēju. Šobrīdējā info ļauj secināt, ka pie rokas māte vedusi vienīgi to mazuli, kurš palika neskarts/dzīvs. Mediķi konstatējuši, ka meitenītei pāri pārbraukts divreiz, -- visticamāk dziļajā sniegā autovadītājs "ēvelējies" uz priekšu un atpakaļ. Sadzīviski skarba situācijā: gan šoferis, gan bojāgājušā bērna māte, gan klusējusī lieciniece dzīvo vienā daudzstāvenē.

Ak, dievs, Marīn, nu priekš kam šitādas lietas jāpublicē         Goda vārds, sabojāji garastāvokli uz visu vakaru. It kā to negāciju jau tāpat nepietiktu    

Ja kāds pieaugušais paskatīsies apkārt, kur sper kāju, kurp dodas, izvērtēs savus un savu tuvinieku riskus, būs vairāk dzīvu cilvēku un arī bērnu, Junona! Ja 2-3-gadīgais pats mēģina iekāpt trolejbusā, paslīd uz ledus kā pa reni ar abām kājām zem trolejbusa, toties tikmēr bērna mamma luterē ar draudzeni/kaimiņieni, diez vai ir labi. Kad pasniedzu viņai izvilkto mazuli, atskan atbilde: "Oi!" Pēc īsa mulsuma: "... Obično on sam otļično spravļjajetsja... " Pretjautājums: "A odnogo ņeobičnogo raza"do morga ņe hvaķit?" palika neatbildēts.

Es savu mazbērnu sargāju kā vilcene    Bet vai Tu domā, ka šādu šausmīgu gadījumu atstāstīšana nāk par labu? Nu nezinu...

Junona2, domāju, ka necenšos vienīgi šausmināt, -- manuprāt, zīmēju reālas situācijas: ar iespēju izlasit/saprast, ko derēja darīt, lai šausmu nebūtu. Šias dienās Rīgā, pat pieaugušajam, atverot ārdurvis, būtu vērts pauzēt, pirms spert pirmo soli: sakusušais ledus var tā uzmest pakaļkājas, ka... Junona2, neteikšu tālāk to, ko Tev katrā poliklīnikā traumatologi varēs turpināt ļoti daudzos veidos...

Marīn, Tu man to stāsti    Es ar savu striķi pie durvīm jau esmu noņēmusies katru reizi, kad izeju vai ieeju. Un varētu padomāt, ka tas neatkārtojas gadu no gada. Nu šogad varbūt ir mazliet trakāk kā, piemēram, pagājušajā ziemā, bet nez vai mūsu runāšana tur daudz var līdzēt. Un savu lāsteku tāpat nedzird    

Junona2, lodi nedzird, bet lāsteku var sadzirdēt, -- tās, kuras esmu sadzirdējis, varbūt nebija manas?! :) Es būtu ar mieru, ja tās nebūtu arī Tavas...       

Marīn, es esmu paredzējusi nomirt sirmā vecumā, mani ne lāstekas, ne kas cits nebaida. Un to es saku pilnīgi nopietni. Man ir bijuši divi gadījumi (krietni pasen), kad man viena lāsteka nokrita tieši priekšā, bet otra aiz muguras, tikko biju pagājusi tai vietai garām. Es esmu arī divreiz slīkusi, tāpēc es ticu šādām zīmēm, tātad no lāstekas, kā arī ūdenī man mirt nav lemts. Tikai lūdzu nesāc man stāstīt par citiem iespējamiem nāves veidiem. Un vispār dzīve ir skaista, un es vairs šovakar par nejaukām lietām nerunāšu    

... ak, dies... bet, vērojot, kas notiek uz ielām... patiešām, redzu situācijas , kad gājēji iet kā ,, karaļi,, nepadomājot, ka šitā sniegā mašina biežāk ir nevadāma... bet, šis atgadījums vienkārši drausmīgs...

Lieliski var redzēt, kurš gājējs ir šoferis, bet kurš nav. Un, bļin, kā pietrūkst reizēm to atstarotāju. No rīta, braucot uz darbu pa tumšajām ielelēm, pie gājēju pārējām vienmēr samazinu ātrumu, jo tikai piebraucot tuvu klāt, var redzēt, vai kāds nāks galu galā, vai nē. Ja cilvēkam ir atstarotājs, tad viņš ir pamanāms lieliski.

Nu, kad pats eju kājām ,tad atkal visādi idioti brauc virsū... bet atstarotāja nav tāpēc, ka es "nekad neeju pa tumšām vietām"

VV... , lai arī pašiem šoperīšiem tie atstarotāji būtu visriņķī... ,
lāstekas no jumtiem uz tiem neskatās... , tāpēc izejot no mašīnām, paskatieties lūdzu arī uz augšu!   

... vispār man ar nav atstarotājs, bet man ir tāda ,,iemīta taciņa,, kuru perfekti pārzinu, kad iet, kad gaidīt... un, nemēdzu riskēt ar pārskriešanu ielai... bet, mierinu sevi ar domu- man ,jau nekur nav jāskrien, tik uz autobusu, lai uz darbu nenokavētu... bet, pensionārītēm gan jāskrien, ka tik kaut ko nenokavē...
... bet par to māmiņu brīnos... jauna sieviete-ne acu, ne ausu...

vispār dzīve ir TIK skaista, ka aptaisīties var!    

... te jau mūžīgā atruna... , kas tad ar mani notiks... , es takš acīga...    
Būs vien jāuzdāvina arī kāds atstarotājs...    

..nu, neesmu acīga... tieši tāpēc piesardzīga...

Tad jau ’’zvaigzni pierē’’ obligāti vajag!!!
Atstarotāju viesspilgtāko!!!            

ja nav lapstas lec ka zaķis pari kupenam..nekas majas nokļuvu:)   

   Vai, pakaļkājas neslīdēja, tik strauji lecot..?   

nemanīju novirzes no trases   

    Dzelīt... ,Tev veicās, bet uz pavasara pusi vajadzēs nagus uz pakaļkājām griezt nost...