tēmai nav ne vainas
arī sāpes var izrunāt... lai otram vieglāk kļūst

olita par lopinjiem es tak nedzeesu   

Ko tur daudz diskutēt... Pašai 2 minkas - viens jau 7 gadi melns karalis, otra sešus gadus pelēcīte smukulīte... Pirms gada pa ārstiem ar pelēcīti izskraidījos, kad pat pakustēties vairs nevarēja... Paveicies, ka pazīstams labākais Jelgavs vetārsts, tagad mans prieks par mīļo dzīvnieciņu turpinās...
Bet ko tur daudz. Reizēm žēl, ka dzīvnieciņi nemāk runāt, kas sāp un ne vienmēr spējam pareizi reaģēt...
Bet daudz diskutēt... Par cilvēku pēdējām dienām pat daudz nemēdz diskutēt...

   neparastā , moš , pastāstīt par cūčiem-Staļinu un Brežņevu... un lielo bulli -Cekuliņu(500kg)=viss žigulīša vērtība   11ais... un jāņu nakts krāsā   

Runāt jau tiešam varam daudz, bet TIKAI par savām emocijām, jūtām un izjūtām... Kā tajā brīdī jutās kustonīts , tik un tā neviens nezina...
Taču brīžam tie kustonīsi ir gudrāki un saprātīgāki par saviem saimniekiem...

kodmanja te meedz diskuteeet par VISU..nav tabu teemu..
pareizi ube sacija naave dzives sastavdalja varbut to nevajag par diskusiju saukt bet SARUNU..citadi kapec gan ne koa???

   un , cik foksterjeriem plaša sirds         

Pirms 11 gadiem lejasstāva kaimiņiene, kura ikdienā reizēm sveicināja, reizēm ne, pirms Ziemsvētkiem pēkšņi uzradās, lai šās taksi pavaktējam pāris nedēļas, kamēr šī ar meitu uz Tezē klosteri... Aprunājos ar to taksi, -- tāds prātīgs diezgan. Pēc attiecīgajām nedēļām saimniece atgriežas, pēc vēl 2 dienām, atkal klāt... Bijsievsmātei saku -- Tedis būs pie mums arī lauku Jāņos jau pavisam... Kā tu tā vari teikt?! Viņa tik laipna! Nu, ko var darīt, -- falšos tembrus labi iztveru. Jānos jau tiešām Tedis bij mūsējais, kqaut gan līdz tam nepieņēmu ideju par mazu suni, turklāt dzīvoklī, 5. stāvā... Iedzīvojāmies -- tagad atzīstu taksi no mazajiem un, protams, aitiniekus, A-Eiropas, R-Eiropas. Tedis izrādījās tāds gudrinieks, ka pēc laika nācās šim nākamo diensta pakāpi piešķirt -- paaugstinājām par Teodoru... Rīts vienmēr sešos... Nagu skrapstoņa pie guļamistabas durīm, ja šis nemana manu kustību... Esam kā tupeļu pārītis klibojuši ap kvartālu: šim -- labā priekšējā, man -- labā pakļējā čupā, visas kvartāla pastniekiem un sētniekiem jautri... Šogad steidzamības kārtā ar pārspīlētu ātrumu bijsieva ar bijsievsmāti aizveda vecīti (17. gads jau) iemidzināt. Laikam jau bija lieku šā klātbūtnē runājušas, -- Teodors naktī nekad nenāca pie manis ciemos, atnāca un izrādījās -- atvadījās, pagulēja kādu pusstundu blakus, nolaizīja roku... Kad bija atdzisis, mani telefoniski nostādīja fakta priekšā.

Toties tagad zinu, ka Cēsu nomalē ir lieliskam saimniekam mājdzīvnieku kapi, un tur gul arī suņuDraugs Teodors. Neviens no mums nebūs mūžīgs... :))

olita112 - un , cik foksterjeriem plaša sirds

erdelperdelterjeriem arī!       

Tad iedomājieties kā ir nokaut mīļu govi... ar lielām zilām acīm...

har, viņi saimniekiem nepiedod ... ja viņu iemīl... man visādi pekstiņi ar viņu bijuši, bet to otru suni viņš man nepiedeva...

Man kaķis nokrita no balkona 5. staava, saluuza kauli, palika invaliids, aarsteeju, noņeema ar zaaleem saapes, bet saapiigi bija skatiities, jo plecss bija izlausts un nevarees viņš vairs skraidiit.Devaam zaales liidz viņš saindeejaas ar zaaleem un veema, iekšas saka smirdeet un tas jau bija par traku , redzeet taas mokas, aiznesu un iemidzinaaju.Kad nomira, tad tieši otraadi, palika vieglaak, paarstaaju raudaat.

Es te lasu un domāju, ka man ir baigi paveicies, jo mans runčuks nekad nav slimojis pa visiem šiem 15 gadiem (nu gluži kā saimniece    ) un tagad arī vēl ir tīri žiperīgs, vismaz ēd labi, pārsvarā gan guļ, bet jaunais viņu šad tad patramda un abi divi paskrien, cik nu tas dzīvoklī iespējams. Un es te vienreiz taisījos ar Olitas kaķeni kaut ko sarunāt, ja Ole būtu bijusi ar mieru, domāju, ka tur foršie kaķēni būtu sanākuši    Nu bet ja nē, tad nē, lai večuks dzīvo celibātā    

man jau 5.un 6.mana mūža kaķi. iepriekšējā večiņa šopavasar nomira pie manas mammas 18 gadu vecumā. sprigani lēkāja vēl mēnesi pirms aiziešānas. tad tā mierīgi izdzisa 4 dienu laikā. pārstaja ēst. kad nācam uz pilsētu dzīvot, nebija mums savu māju un lauku kaķi uz pilsētu baidījāmies vest, ka nepazūd.. tapēc pie mammas uz citiem laukiem. tagad guļ zem ābeles dārza stūrī...

man šķiroties arī sirds sāp, bet es skaidri zinu - es zvēriņam dodu visu savu sirds siltumu, cik man ir, ko dot. tāpēc manā mājā vienmēr kāds būs. un viņi tā dod pretī!

kaķeni paņemām ar domu, ka nu mums ir savs dzīvoklis Liepājā, tagad varam atkal kaķi turēt - izmeklējām smalki no piedāvājumiem sludinājumos. bet runcīti mums uz balkona uzmeta, divus - ar brālīti. uzpūstiem vēderiņiem, tieviem loceklīšiem, blusainus, tārpainus. vajadzētu jums tagad redzēt, kas par vīrieti! saimniekus sarunāju abiem, bet meita izbrēca vienu paturēt. tagad pati Rīgā, bet mums ar dēlu katram pa kaķim. mmmmm, mīlulīši, goda vārds.

kad atvados, uzsitu sev pašai uz pleca par rūpēm, ko esmu veltījusi dzīvnieciņam, un pateicos viņam par mīļumu, ko viņš devis man.
un ņemu nākošo..

   junon         mana pūka nav pat citu radību redzējusi   ļausim viņai ... vecmeitās   

Ole, visas lietas, kas notiek, sākas ar pirmo reizi    Bet ja nu tu negribi savai kaķenītei to prieciņu atļaut, nu tad nekā    

haijama   paldies

skat. vecmeitu ar rūnīto runci, kura izvilka zelta zivtiņu!       

         sasmējos, jā, to par to vecmeitu un runci.. vecs, bet labs stāsts.

ube... KURā DāRZA STūRī ES ESMU???