Lūk par to purpināšanu, tu man atkal lieci aizdomāties... Tu esi kadreiz apbrīnojusi ar kadu dzīvības spēku maz pumpuriš kļust par zīedu ar kādu spēku tas izlaužās visam grūtībam lai ziedētu un mūs priecētu, kādas emocijas mūs pārņēm, kādu varenību mēs redzam... nekas to pumpuriņu neapstadinās...
Un otra puse... pirdiens... vai esi kādreiz vērojusi ar kādu spēku pirdiens izlaužās no pilnas vannas ūdens, ar kādu dzīvibas spēku šis pirdiens piepilda visu telpu, vai Tu esi verojusi ka ūdens mutuļo, kad pirdiens no padibenēm laušās ārā, kas tā par neiedomajamu varenību... nekas to neapstādinās
Bet jautājums ir tāds - divas vienadas parādības, abās nepārspējamas dabas vareniba, bet kāpēc par pumpuriņu poēmas raksta un sauc to par nabadzīņu un citādos mīlināmos vārdos, taču par pirdienu klusē... un acis nolaiž, kaunās...
starp pumpuriņu un pirdienu ir jāliek vienlīdzības zīmi patiesībā... jo pilnīgi vienādi dabas brīnumi...
A, Tu man te lieci neēst to kas pirdienu rada... ar manu svētību rada


Šis sarunas pirmsakumu varat lasīt diskusija ’’Par visu un neko... Kur beigās es tas diskusijas autori nosaucu par Staļinisti’’...
ļuk klasisks sievietes provokacijas izdarības, bet kad es izskaidroju lietu patieso būtibu mani izdzēš... Nu nav tās sievietes mums patiesas, melo uz katra soļa...
Manī mākslinieku grib noslepkavot...