.. man ir reizē iepriecinoši un skumji atzinumi...
ziniet to teicienu- iet kā zirgs, kam klapes uz acīm... ?
tad nu pēc 5 gadiem šeit, UK... es esmu sapratusi, ka postpadomijas cilvekiem labi ja katram 99tajam tās klapes ir.. ( viens te visiem zināms) .. taču šeit tās ir katram otrajam...
un tas ir šausmīgi...
ja iepriekšējās darba vietās bija poļu, babaju un citu imigrantu pārsvars un ne īpaši spīdoša komunikācija... tad tas likās daudz maz saprotami...
bet nu tagad.. kad man tikai padotie ir cittautieši... ( ja kas ir arī daži angļi... un tas ir vel briesmīgāk) bet kolēģi un bosi- iedzimtie..
es esmu palielā stresā... ja kļūsu uzstājigi neatlaidīga, lai pierādītu savu taisnību, var nakties zaudēt darbu.. taču no otras puses- man rūp darba kvalitate- tāpēc arī cīnos.. ar cerību, ka kāds bosa boss tomēr saskatīs, ka man taisnība..
ppppppppppppppp nu gan sarakstīju..