Pirmais jautājums ir, kā mēs katrs atsevišķi un kā sabiedrība kopumā izturamies pret saviem bērniem? Kur un kā viņi atrod tos bērnus, kuri ir vieni un neaizsargāti šai pasaulē? Ja ģimenēs viss ir kārtībā, tad tādiem bērniem nevajadzētu būt. Otrkārt, mēs paši, paklausot, atvainojiet, - stulbiem stereotipiem iegrūžam savus bērnus vidē, kur šādu izdzimteņu ir vairākums - balets, modernās dejas, mūzika, u.c. mākslas, bet mūsu māmiņām taču patīk, ka dēliņš skaisti dejo un nav blakus kārtīga veča, kurš uzsitīs dūri galdā un pateiks, ka mans dēļs ar šādu herņu nenodarbosies! Tai pat laikā pirms un pēc mēģinājumiem deju skolotājs dēliņam pamazām dāvina dāvanas, izsaka komplimentus, utt., bruģē ceļu. :-)
0
0