... vācu sociāliste Klāra Cetkina savā kapā apgrieztos otrādi, ja zinātu kā viņas piedāvātā Starptautisko sieviešu solidaritātes diena tiek svinēta tagad…
Vienai valsts iedzīvotāju daļai tie ir lieli svētki, citai pret to ir riebums, kā pret padomju laiku palieku grēmām…
Pēc Oktobra revolūcijas boļševiku partijā esošā feministe Aleksandra Kollontaja pieprasīja Ļeņinam 8. martu atzīt par oficiāliem svētkiem un brīvdienu. Pēterburgas sievietes izgāja ielās lai protestētu pret karu un tā izraisīto nabadzību. Faktiski šie svētki laika gaitā kļuva par vienīgajiem oficiālajiem padomju svētkiem neskaitot Jauno gadu.
1975. gadā arī Apvienoto Nāciju Organizācija 8 martu pasludināja par Dienu cīņai par sieviešu tiesībām, tādējādi piemērojoties lielas daļas valstu tradīcijai, un pie reizes mēģinot novērst dzimumu diskrimināciju pasaulē.
Pēdējā laikā šķiet, ka tie ir padomju nostaļģijas mocītu cilvēku svētki, kur veči metas uz visām iespējamām ziedu tirgotavām un tirgotāji no laimes berzē rokas, redz kur plūst naudas upes, vienreiz tak izpērk gandrīz visus ziedus, arī nožēlojami izplaukušas, un par sākt vītušas tulpeles, jeb vēl “labāk” sasaldētas vai “vītinātas” tiešā ceļā no Holandes, ko piedāvā varen lielos pušķos vairumā…
Pasaulē šo dienu atzīmē, bet ne jau kā svētkus, kuros vīrieši godina sievietes, bet kā dienu, kad sievietes cīnās pret diskrimināciju. Bet kurš tad ies domāt par šādu lietu…heheheēēēēē… pusvītušās tulpeles rokā un smaidīgi, sasārtušiem, bet lepnām izteiksmēm sejās pa vienam vai kolektīvi dodas sev zināmo sieviešu virzienā… Jo …
Kas gan mēs būtu bez Jums un Jūs bez mums? Nevajag nemaz jau daudz, pavisam maz, pavisam nieku, lai mirdzošs mirklis dāvātu mums prieku.
Un tad “Stiprais” dzimums šamo ņem vērā kā atgādinājumu: apsveicot un samīļot visas pēc kārtas…
bet pēc tam tās kuras visvairāk to pelnījušas!