1. Par Paulu. Personisks novērojums. Tie ļaudis, kuri kaut mazliet padzīvojuši ulmaņlaikos un kuru tagad palicis ļoti maz, tomēr ir jūtami atšķirīgi no tiem, kuri tos laikus vispār nav redzējuši. Kāda nieka 10 gadu starpība (piemēram, 1936. un 1946. gadā dzimušie), bet atšķirība pašos cilvēkos - tāda, kura duras acīs. Pirmajos padomiskās domāšanas bija mazāk. Krasi jūtama atšķirība pasaules uztverē, vērtību sistēmā.
2. Par hokeju un līdzīgo. Katru reizi, kad kādi fani sarīko grautiņus, tos uztveru kā sistēmas pastāvēšanas blakusparādību. Jau Senajā Romā valdnieki ir zinājuši, kas ir to lietu sarakstā, lai tauta nesāktu domāt un dumpoties. Vīns, maize un ... šovs (hokejs, futbols, visādi svētki, gājieni un simtgades). Papildus minētajam sports ir labs līdzeklis vīrieša iedzimtās tieksmes pēc varas un agresivitātes sublimācijai, piedāvājot tieksmes karot un iekārtot pasauli sev apkārt vietā kartonnuju durilku sporta izskatā, kad "mēs sakāvām Krieviju" nozīmē vairāk bumbu vai cietgumijas pļecku iedauzīšanu vārtos. Ar to nodarbojas visas vai gandrīz visas varas, tāpēc Francijas varai nav ko plēst matus - paši vien ir ieinteresēti, lai futbola fani labāk izlādētos tribīnēs vai saistītās pseido patriotisma klaunādēs, tomēr reizēm, jā, tik noderīgais process kļūst nekontrolējams.
0
0