Es arī esmu par to,ka bērnam ir jābūt kaut kādai interesei ... ja tās nav,kur tad bīdīs?Es pati sāku ar melno darbu,papelnīt naudiņu... bet tūlit jau kāds t.eiks-tie jau bija citi laiki..bet ,jāpiekrīt junonai-nu nevaram viņu vietā dzīvot.

Ja parunā ar jauniešiem, tad daļa zin ko darīs, bet liela daļa patiesi nezin ko grib, vel nav izlēmuši.

nu ir tā,ube,ir...

Olit, bet mūsu jaunībā taču bija tāpat. Vai mēs zinājām, ka mainīsies iekārta? Mūsu laikos daudzi puiši negāja uz augstskolām, bet pa taisno uz rūpnīcām pelnīt lielo piķi, un kas notika pēc neatkarības? Tā kā ietrāpīt vienmēr būs grūti. Tāpēc es saku, ka jāklausa sirdsbalsij, nevis jāmeklē izdevīgums.

ub... vot, man dēliņš-trāpijās tāds, kas nezin... es, pa trijām skolām viņu izvazāju... piga... a, ko darīt?..nošaut?... ēst nedot?... sist?... uz ielas iztriekt?... nu, nomētājiet mani ar akmeņiem...

A man ir lieta, ko nežēloju, ka jaunībā neviens nepabikstīja pareizā virzienā.    

olita,ja tev tas palīdz,mans ar savu gudro galvu ar nekur neaizgāja mācīties,bet ņemas ar naudas pelnīšanu..pagaidām izdodas... nešaujies lūdzu nost.

junon... es, pat nožēloju, ka biju tik mērķtiecīga savos 16... tik daudz kļūdas pieļāvu-ar domu, ka to nedarīšu nekad, bet darīšu tikai to , kas sirdij tuvs... un, tagad esmu tur-kur teicu-nekad, nekad    un, man patīk   
,,,dzīve, ir sarežģīta lieta... un , laikam jāpaceļ-videjais pirksts uz visiem smalkiem padomdevējiem...    

Un ko šī saruna liecina? Kam jānotiek - tāpat notiksies!   

Olit, bet tāpēc jau tā dzīve ir tik interesanta, ka nekad neko nevar zināt    Es, piemēram, tikai 43 gadu vecumā beidzot sapratu, kur ir mana vieta dzīvē, un arī tikai caur nejaušību, tā kā nevar neko izplānot, kur nu vēl priekš visas dzīves. Arī jaunajiem ir jāļauj pašiem ķepuroties, pieļaut kļūdas, jo neviens nemācās no citu kļūdām, tikai no savējām, uz arī tad ne vienmēr...

rozroz... ja, viņam tas izdodas, tad es turu tikai īkšķi   malacis...
... man , te mājās bieži tāda ,,neformāla atmosfēra.,,..jaunieši pie dēla tusē, bet lielākoties visi mani,,bijušie,,(tik, tagad saka čau- saka.   )... apjautājos-kas un kā-... nu, iedzīti stūrī viņi ir... meitenes, man te blakus skolā mācās-ar vidējo speciālo -izredzes tik par istabenēm strādāt... a, nafig , ta vispār mācīties...

Re ku smuki rinalldo ir pateicis blogos:
-brīvība nav neko vērta, ja sevī neietver brīvību kļūdīties..

ub... nu, man , laikam-nekad nesaki nekad... kā pasaku   tā pa kāju...    

paldies,olita..kad atceros,cik esmu pārdzīvojusi,ka nemācās... nu strādā viņš tagad darbu,kas padodas un patīk... ko man kā mātei vairāk vēlēties(protams,ka klusībā neesmu atmetusi cerību,ka mācīsies.).mums atliek tik lūgt par mūsu mīļajiem un atbalstīt ar klātbūtni.   

rozroz... tad , lai dieviņš viņam klāt stāv... jo, manējam šobrīd darbs nav... un galus savilk -tīri smagi...

jā,laikam stāv tas dieviņš klāt..kādreiz skatījos uz to ļoti skeptiski... galvenais,ka bērniem laba veselība un mums tāpat... tik daudz kam iziets cauri,ka jāpriecājas,kas dots-dēls izķepurojās zīdaiņa vecumā pēc meningīta... meitas ar veselas... jaunākajai gan patreiz nav darba,vecākā ārzemēs... man kā mātei atliekt tik lūgt to Visaugstāko..mums visām mātēm... lai viss izdodas   

Jā, mīļās mātes, mums ir ko turēt...       

   mums viss izdosies... es, zinu   

bet,ubīt,mēs tak mātes... kā austrumu sakāmvārds vēstī-sieviete ir vāja,stipra ir māte.         

Es laikam esmu no tām nedaudzajām, kas var teikt, ka ar maniem bērniem viss kārtībā, gan profesionālajā, gan personiskajā dzīvē. Tfu, tfu, tfu    Ko novēlu arī jums visām.