Domāju, ka lielam vairuma šīs situācijas būs saistītas ar cilvēkiem t.i. pirmais iespaids mēdz būt ļoti maldīgs

Iesākumam... no dabas...
Savulaik ir izdevies Elbrusa piekalnē pacelties ne tikai virs mākoņiem, bet arī VIRS varavīksnes... tā bija dīvaina sajūta, paskatīties uz šo krāsaino loku nevis no apakšas kā ierasts, bet no augšas un aptvert, ka viss ir relatīvs, ka vienlaikus katru parādību, lietu... vienalga, ko... mēs katrs saredzam citādi...

Šajā klipiņā piedāvāju arī jums "pabūt virs varavīksnes"... un noķert aiz astes šo sajūtu...
Wonderful Chill Out Music -- No Mans Land - Mike Oldfield [HD]
http://www.youtube.com/watch?v=rYXVr5...ture=fvwre l

Nepiekritīšu, Matador. Man pirmais iespaids ir noteicošais. Man dzīvē ir bijuši tikai divi gadījumi, kad mana intuīcija mani ir pievīlusi. Protams, es runāju par personisku, nevis virtuālu iespaidu.

Bet ja par atklājumiem, tad es, dzimusi rīdziniece, savu pilsētu tā īsti atklāju tikai tad, kad sāku strādāt tūrismā. Pirms tam es gāju pa pilsētu, kuru domājos pazīstam, bet kad sāku pievērst uzmanību detaļām, cik daudz jauna atklāju!

Vai jūs zināt, uz kuras mājas Rīgā ir nošu atslēga? Kuras mājas fasādi rotā ragana uz slotas? Kur Vecrīgā tup žagata? Un šādus jautājumus es varētu uzdot vēl un vēl

Vari nepiekrist

Katram sava pieredze

Vai nav tā, ka mēs izveidojam priekšstatus par cilvēkiem atkarībā no savas pieredzes, intuīcijas spēcīguma/vājuma/, novērošanas spējām, stereotipiem? Tāpēc jau var būt tik dažādi...

Es jau vērtēju no otra gala t.i. vēlāk runājot ar paziņam, diezgan daudzi ir atzinuši, ka pirmais iespaids par mani esot bijis savādāks
Pats esmu iemācijies diezgan labi un trāpīgi novērtēt cilvēkus jau no pirma kontakta

Inkognitoo
Ir, ir tā, tikai dažiem šis viedoklis izdodās ļoti atbilstošs reālajam personāžam...

Tad jau tu esi hameleons, matador?

... pārāk plašs diskusijas pieteikums.
... stereotipi tomēr paliek stereotipi, lai arī kā mēs censtos... tie ielien mūsu smadzenēs, tāpat kā pūļa viedoklis un ar savām personīgajā sajūtām mēs varam dalīties vakarā, paši ar sevi

Inkognitoo
Nē, es vienkārši neatklājos visiem pēc kārtas !

..Inkognito... un varavīksne kalnos tik skaista..
... un un vēl neparastāka sajūta ir tad, kad tavas kajas ir mākonī(bet ķermeņa augsdaļa virs tā... saulītē...
He... rakstam par vienu un to pašu, vai ne?
Ak..kalni!
Jāa..tas ir neparastas izjūtas!

... man par kalniem labāk patīk jūra un pļavas(nekultivētas)

Vai tad, pressumit, ir vērts turēties visu mūžu pie bieži vien citu iespaidā izveidotiem priekšstatiem un stereotipiem?

... turēties jau nav vērts, ne arī vajadzība, bet baltos zvirbuļus pat virtuālajā vidē knābā...

Vērts nav, bet tā ir vieglāk, ja pašam sava viedokļa nav

LZ7 ... un sauļoties uz ledāja, kurš atklāj tik bagātu krāsu gammu no pelēcīgā, koši zila vai zaļgana līdz žilbinoši baltam... bet esi puspliks, kur pēc definīcijas it kā vajadzētu salt, un baudi siltu sauli, bezgalīgu plašumu, un svaiguma smaržu, pārpasaulīgu mieru ...

traki... dzīvot ar svešu viedokli... tad jau drīz vien tie svešie pie vainas, ka pašam nesanāk tas un šitas un vēl kaut kas...

Nē, tur jau tā lieta, ka cilvēks šo svešo deklamē kā savu Tik ļoti bieži ir ņepoņatkā kāpēc iekuļās tādās vai citādās situācijās, jo domas tak nav izprastas, bet iekaltas kā dzejolis

Mani "kalni" aprobežojas ar Krimu un Ziemeļkaukāzu Bet tās sajūtas, jā, Inkognitoo, pārpasaulīgas. Un skaistas. Un, lai piedod man Junona, visu cieņu viņas darbam, bet kaut kā nesaisa idu stāstījums, ka lūk tajā un tajā adā un gadu simā pie šitiem vārtiem un pie tā tur mūra ar tādu un tādu atslēgu... Pirmanēja, neskarta daba visā savā krāšņumā un varenībā ir pavisam kas cits. Un katrā vietā sadzīve, vietējie apstākļi un cilvēki- atkal cita, interesanta šķautne.