Olitiņ, Tev visi grāvji labi, kur, Tavuprāt, vienīgi mariinam priekšā jābūt, -- lūk, labs garlaicīgas iepriekšparedzamības piemērs. Nu dažāda un interesanta man tā pieredze, turklāt interesanti pozitīva pieredze pārsvarā, jo laikus atfutbolēju iepriekšparedzamu vienveidību un garlaicību...          

..man adīšanas mendele-reizi 5 gados... (vēl ir laiks, vēl ir laiks... iedziedas Zīveres balsē)

marīn, es par tevi uztraukājos... nedusmo... ja...    

Jāiestiepj vecais labais divančiks un jāpavēro kā olis līmējas mariinam klāt             

kā lai jums pasaka , ka es te nudien negribu čīkstēt un nav man tāda daba to darīt. Man pašai nepatīk cilvēki kas nepārtraukti gaužas par dzīvi. Vien tikai gribu ,lai jūs padalaties pieredzē, cik saprotu, jūs veiksmīgi tiekat ar to galā    

Recepte pret rutīnu:
Lai nebūtu personīgās rutīnas, vajag pareizo draugu/paziņu loku uzturēt.
Un NEPAZUST no tā loka ne uz mirkli.
Jo kurš ir prom, tas no sirds laukā! (bet mūsu gadījumā - no notikumiem laukā)
Pareizie draugi ir tādi draugi, kuriem ir iekšā kaut ko izdomāt uz līdzenas vietas un to noorganizēt.
Parējo uzdevums ir ar sajūsmu piekrist, atbalstīt un piedalīties.
Lai kas tas nebūtu.

P.S. Precētajiem pāriem ja nebūs vienprātības šajā jautājienā - draud šķiršanās. Brīdinu.

... nu neej katru dienu pa vienu un to pashu celju uz maajaam-apmet liikumu..   ..sniegotu,neizbrienamu celju-tik daudz!      

Negribu, es dalos tieši savā pieredzē. Kādreiz pirms 7 gadiem man arī bija dzīves apnikums, man bija 43 gadi un es domāju, ka mana dzīve ir beigusies. Kā tagad izrādās, tā tikai pa īstam sākās tad, kad es sapratu, ka tā vairs turpināties nedrīkst, un aktīvi sāku darboties lietas labā. Pirmais, ko izdarīju, par pēdējiem latiem aizgāju pie friziera, viss pārējais nāca pēc tam. Brīdinu, nekas nenotiek uzreiz, daudzi cilvēki nespēj sagaidīt to brīdi, kad viss sāk mainīties, un iegrimst atpakaļ. Man pietika pacietības. Pagāja apmēram gads un es dabūju visu, ko gribēju un arī to, ko pat nebiju uzdrīkstējusies gribēt    

malipka, jau 20 gadus kā viens laulenis un daudzās jomās nav vienprātības, bet izšķirties ar nevaram    

man liekas ,ka -negribu -ir viirietis ,jo sievietes shitaa negauzhas   

nu tad pēc puro domām, jāmaina man dzimums   

es tik varētu piebilst tā, kā pie mums laukos teica - visi tik gudri, tik gudri, ka nav ko ... t pasūtīt.    

izšķirties nav māksla, māksla ir sadzīvot (tas domāts šķirteņiem, kas joprojām meklē savas pusītes)   

... a ko tad suudzies???   

haijama, tas mūsu darba kolektīvā iecienīts teiciens un man viņš jau sāk patikt   

Nu ko tad prasi padalīties pieredzē, ja vienīgais, ko gribi, ir pasūtīt kādu d--st?

negribu-jā 20 gadu laulībā-ne katram dots to izturēt... varbūt tam otram ir tieši tāpat... pajautā šmajam,varbūt ko mainiet,kaut istabā skaapīti pārstumdiet,vai joka pēc pamīlējaties virtuvē vai vannas istabā.tas būtību nemainīs rutīnu nekliedēs,bet vismaz kaut kādu krāsu ienesīs.Ja gribi mīļāko-tad paprovē-varbūt tieši to tu vēlies-lai k;ads pabīda,ja pašai bail...

vai es kādu šeit esmu pasūtijusi?    Runa ir par darba kolektīvu   Cik saprotu šajā dzīvē jābūt elastīgam.
Man tikai nepatīk, ja brīdina kā saglabāt laulību tādi, kas paši nevar to izdarīt   

Izšķirties nav māksla, teica Negribu.


gandrīz divdesmit četri gadi kā cietumā...
04.07.2009. - 12:47:14

Protams ,ka sākumā, tas nav cietums, bet ar gadiem pārvēršas gan. Vīram kļūstam par privātīpašumu.
Un kautkā nav nācies dzīvē tādu pāri sastapt, kas pēc tik daudz nodzīvotiem gadiem būtu viens ar otru apmierināti... bet ir daudz lietu, kuru dēļ nav iespējams tam visam pārvilkt strīpu...

To arī teica Negribu.

olit,man tieši tāpat,nu ir pagājis viens brīdis kādi gadi 10 kopš neesmu adījusi,šoziem prasās.Jaunībā bija tā-kolīdz velk pieadāmadatām,j;apārbauda,vai tik neesmu stāvoklī-citas vēma, es zeķi cilpoju...