resnā minna

visiem minčiem garšo pinči

čabiņpauris.
salmu kule

kurva

dīvaini, bet dzimtajā valodā nespēju lamāties (piem. nosaukt kādu par sēžamvietu vai sūtīt nokārtot lielās darīšanas), rodas sajūta, ka mute kļūs tik netīra, ka visstiprākās ziepes nelīdzēs, nespēju un viss.
Toties pāris svešvalodās, uhh... (īpaši tajā, kuru vispirms apguvu izteikti stiprinātā variantā dienestā) - tad nav šīs sajūtas, neliekas, ka būtu sasmērējies...

bet čabiņpauris gluži laps!

... vai ta kāC vēl latviski lamājas?... priekš kam ta domāta krievvaloda?...

Mans latviešu lamuvārds ir "sivēnaste".:)

Atcerējos vienu vārdiņu: kraņāties - uzbāzties (ar savu uzmanību, piemēram)...

Mācībkrāģis. Kad vecākai sievietei sakars ar jaunāku puisi.

"mācībkrāģis" - tas, uz kura mācās jeb tas, kuru apmāca?
"kraņāties" - pirmā doma būtu - čammāties, kasīties, resp.ilgi taisīties.

Bet "sivēnaste" tak mīļvārdiņš... tāpat kā ķēms.

piektdiens bildē pēc ķēma... ))))

Prieks, ka sivēnaste elizbete pazīst drēbi...

Ja kādai kas nepiestāvēja no dibendrānas, tad mana mammīte mēdza teikt: slamplīze. Vēl bija čurlīze, teš (klepo) kā Tukuma ziepnieks, ko lūri, ka neskaties.

kazanda)

Šmīzene...

Savlaik neizdzēšamas pēdas ir atstājusi kāda Zariņa govs-Dirš kā Zariņa govs Un arī kāds ebrejs-Pazuda kā žīds pa Miķeļiem

Jā, švancis ar ir piemirsts.

Un bija kāds Šmits, kuru laikam bija kāpostos jāmeklē: Šmit, laukā no kāpostiem!

Murmulis, murmuļģīmis, murmuļļaška, badapātaga, glāžuskapis..

To pankūku zagli tomēr pārspēt ir grūti...