LS--kaa var iedomaaties ?, atlajut sev domaat?--- buut kaadam par nastu...

Es dzīvē esmu pamanījusi divus novecošanas veidus .1. Cilvēkam nav nekādu kustību problēmu. Tad ir grūti komunicēt, jo viņš vai nav elastīgs savā domāšanā vai arī gluži marasmātisks.2. Cilvēks mokās, klibo, kādu laiku spiests palikt gultā, bet ar prātu labāk nekā 1.variantam.

..shaubos..vai tie, kuri ar praatinj nedraudzeejas-nekomunicee... tie pashi ar sevi pat runaa..ja nav sakariiguma komuniceeshanaa-tas cits jautaajums... ..un vispaar... ir cilveeki, kas maz runaa-pozhiznjenna...

Man cilvēka mūžs asociējās ar kalnu.Bērnībā Tu stāvi tā pakājē un raugies uz virsotni... Un tad sākas ceļojums šajā kalnā... Bet vecumdienās Tu stāvi kalna galā un redzi visu kalnu, kuru esi pievarējis savā dzīves laikā..redzi labo un slikto.Kļūdas un veiksmes... Es uzskatu, ka vecos ļaudīs reizēm gan vajag ieklausīties...

Manuprāt vecums nāk kopā ar kaudzi bonusu. Beidzot zini ko gribi un ko vari atļauties, beidzot vari vairāk laika veltīt sev svarīgām lietām un hobijiem, vari dalīties savā mīlestībā ar mazbērniem vai mājdzivniekiem, vari izpausties virtuvē, apceļot dzimto novadu, Latviju un kaimiņvalstis.
Es jau uzskatu, ka cilvēka vecums nav skaitlis anketā vai draugu profilā. Tas ir Tavs iekšējais skanējums. Dažs labs jau 30 gados ir vecs, bet dažs pat 80 gados ir jauns un sprigans.

..man patiik, ka uzsver-dazhs labs... un kaa no malas to var zinaat, noveerteet-kaa dazhs labs juutaas savos 30 vai 80 gados... ..ja savs dziives redzeejums, skatiijums nesaskan ar kaada cita... tas nenoziimee, ka dazhs labs taa juutas kaa esi iedomaajies...

Cik esmu sapratusi no personīgās pieredzes komunikācijās ar veciem cilvēkiem, ļoti lielu lomu spēlē cilvēka raksturs, vēlme dzīvot, būt kādam noderīgam(kaut vai savam sunim vai kaķim, ja nekā cita nav), kas, savukārt balstās uz to, cik ilgi cilvēkam saglabājas veselais saprāts un apziņa...

Piekrītu arī lauvenek teiktajam, ka vecumā ļoti daudziem(nesaku, ka visiem) parādās neadekvāts kašķīgums... Es to piedzīvoju ar savu tuvāko cilvēku-māti(lai viņai vieglas smiltis)..Pēdējos 6-7 viņas dzīves gados bija absolūti nereāli ar viņu normāli komunicēt, kaut ko izdarīt viņai pa prātam..domāju, ka dabūšu nervu sabrukumu..No pāris slimnīcām viņu izmeta, jo personāls atteicās viņai tuvoties..Nenovēlu to piedzīvot nevienam..Zinu vēl dažus tādus (arī vecus un slimus)cilvēkus.Vienkārši dzer tuvinieku asinis un trakākais, ka viņi paši to neapzinās..

jana0123 | 23.10.2012. - 11:40:55http://www.tauta.lv/ images-d/tr.gif

Protams, arī viena cilvēka ietvaros vecums ir dažāds lielums. Jo 50 gados varu būt par jaunu lai sēdētu uz soliņa un sildoties pavasara saulītē apspriestu kaimiņus , bet varu būt par vecu lai sāktu mācīties lidot ar deltaplānu, nodarboties ar alpīnismu vai dziļūdens daivingu.

Vispār jau esmu iecerējusi ar fotoaparātu tauriņiem pakaļ pa pļavu bizot..:-)))

Es dirnēšu bārā īsos svārkos, sarkanās tīkliņzeķēs, un miegšu ar aci čaļiem.:D

Un glāzē piens? :-)

es jums abām labprāt pievienotos, jo manos plānos nav sēdēt šūpuļkrēslā un slīkt noadīto zeķu kalnos..Ja vien nebūšu jau pilnīgi-bēē, tad labprāt daudz ceļotu pa ārzemēm...

Nu var kādu cmuki izdekorētu kapeju strebt, ielietu pieskaņotā glāzē.;)

..man ..tomeer... gribeetos uzdaavinaat Jums pa adiito zekju parim, ar bumbuliishiem...

Arī labi, nebūs pašām jāada ;-))

No dāvanām nekad neatsakos

satan - labi ja tas tizlums vēl izpaužas TIKAI fiziskā veidā.
vecums pēc pases / faktiskais, sicholōģiskais un ibiolōģiskais. katram kas cits nāk līdz.

skriešu pa pļavu, ka zeķu bumbuļi lēkās vien :-))

Es tos bumbuļus varēšu izmantot kā paķilas savām tīkliņzeķēm, būs interesantāks skats.:)))