ak tad tu piedāvā mums kļut par tauriņiem viendienīšiem!               

Lasi hanibal - es neko nevienam nepiedāvāju. Izskai savas domas, tauriņ.   

sadegsim abi kopā vienas kaislīgas mīlas nakts liesmās taurenīte roze!   

hanibal... es te par sapņiem runāju, nevis murgiem.

Roze, vai mēs kaut kur neesam tikušies?    

redz ko dod viendiiniigs piedziivojums,streebiens ,kodiens aizliegtaa auglii    
un neko nevajag sapnot,ja neizdodas smejot ,pat zviedzot ... doties taalaat    tak pilna pasaule ar cilveekiem,kas var tos ’’sapnus’’ piepildiit .

un te tik daudzi tiiko pluukt dailo roziiti,cits varbuut jau nopluucis ,mmmm   

maz esmu kalusi lielus plānus, tikai tādus - operatīvos. lielākā daļa izdodas, kas nesanāk - dikti nekreņķējos, nekad nelieku uz visu banku. pie lielām dzīves pārmaiņām vienmēr man ir kāds stāvējis klāt.

Roze piekrītu ,par 100 procentiem ,tā nemaz nav viendienība ,tikai sevis pasargāšana no stresiem un sarūgtinājuma.Katrs pats sevi sargā.

Man gan sanāk, ka sapņus var piepildīt tikai pats un nevienu tiem nelaižot klāt. Un lielie nākotnes plāni īstenojas, ja dikti uz tiem neiespringst, ja uz tiem soļo lēnu, bet mērķtiecīgi, bez skriešanas sienā.
Aizliegtais auglis... tas nav ne sapnis, ne arī kas saistīts ar nākotni, tikai ziņkārība.

valdis... Tu izteici savas domas????   

Ja nav mērķa, nav uz ko virzīties. Bet kāda jēga ir mīcīties uz vietas, ja ir iespēja virzīties uz priekšu?   Nemācēsi pasmaidīt pats par sevi - citi tevi apsmaidīs.    

roze, tas, kas man vienmēr stāvējis klāt, nav cilvēks. un viņu nenākas laist klāt vai nelaist.

haijama... domāju,zinu par ko runā   , man arī tas sēž uz pleca.   

bet apmierinaata zinkaariiba,mmm ... ku jauka ..taa kaa veido taalaak savas dziives piedziivojumus,lai neiesuunotu    

Par šo tēmu es dalos divā daļās. Pirmā: kad es plānoju mērķus un darbus, kurus sasniedzu viens, vai gandrīz viens. Tos arī pa lielākai daļai saniedzu un realizēju. Otra daļa: pasākumi, notikumi, kas sasitās ar kādu līdzās - kad plānošana savu ietekmi zaudē (tikai galvenajos notikumos, virzienos) un ļauju notikumiem piemeklēt mani, nevis izpildīt programmu vai salikt ķeksīšus izdomātajā scenārijā.     Tas rada brīvu gaisotni un arī nezaudē brīvības sajūtas un iespējas ne tikai sev vien.    

man bija sapnis un mekijs..ko no manis neatkarigu apstakliju del nevareeja ilgi istenot..
tad apstaklji mainijas..un es realizeju..savu projektu   

Pasmieties par sevi ne katram dots    Manuprāt tā ir augstākā pilotāža spēja arī par sevi smieties. Mērķim jābūt vienmēr lai tu spētu dzīvot un attīstīties. Savādi viss iet tik nebūtībā un vērtības nav nekādas. Ek kā reizēm gribētos iemācīties dzīvot tikai šodienai neuzstādot sev tālejošu mērķi.

Ir, kas sabrūk un atsakās no sapņa... un baidās sapņot vispār.

neparastaa... Ļāvi notikumiem Tevi atrast?      

Nav tā, ka mērķis bieži saistās ar ko materiālu? Kādu iedomātu standartu? Kaut ko ļoti konkrētu un vienu? Un tad pajoņo garām šodienai nepamanot, ka ceriņi zied, bet pamanot, kad tie jau noziedējuši?

Vai nākotni vajag plānot - noteikti nē. Plānošana nākotnē man attiecināma uz ko konkrētu: izglītība, ēkas būvniecība, preces iegūšana, ... . Patīkmi, ja plānotais izdodas, tad sajūta, ka esi to nopelnījis, pēc kā tiecies. Bet ja izdodas bez plānošanas - tad prieks, pārsteigums un gandarījums lielāks ... , bet atkal sajūta, ka vari ko iegūt bez piepūles.