harald ... padomju laiku dārziņos varbūt tādas eksekūcijas arī bija, bet ne tagad...

Mans mazdēls arī raud briesmīgi, ja ir nogulējis bērnudārza autobusu    mājās vien paliek, ja tiešām svarīgs iemesls    

pienene -    

Manējie nemīlēja dārziņu. Laikam kādus trīs mēnēsus mocījos ar to pasākumu un metu mieru. Nu nevarēju pārdzīvot, ka bērns paliek raudot, arī slimošanas.

Savu pirmo dienu dārziņā atceros itin skaidri: kā mamma mani nesa opā... atceros, kā skatoties pār mammas plecu skatījos kā milzīgās ārdurvis attālinās... kā mūs sagaidīja laipna sieviete baltā halātā... kā atvēra durvis un tur daudz, daudz bērnu sēdēja pie galdiņiem... pārbijos, metos atpakaļ, apķēros ap mammas ceļgaliem un kliedzu... mammai bija elektrozili, sarkanrūtaini svārki un melni, gari zābaki un es kliedzu, kliedzu... man bija 1,7 gadi. Tā sākās murgs gandrīz 5 gadu garumā...

kā jau teicu - mammas nevar tikt galā ar savām sajūtām, un bērni to ar pakausi jūt, tāpēc nepierod, raud, slimo. pirms iestāšanās vecākiem vajadzīgs daudz pamatīgāks sagatavošanas darbs nekā bērniem. un jāsaprot, ka pat pieaugušam mainot darbu, ir stress, jāiejūtas, jāsastrādājas, kaut kas var patikt jaunā vietā, kaut kas nepatikt. bērniņš savu stresu pauž raudot, mammai tikai tas jāuztver dabiski. un nevis jāskatās ar aizdomām uz dārziņu, bet jāatbalsta bērns un jāveicina saprašanās ar audzinātājām. mazajam tak pirmo reizi mūžā tāds bars apkārt un pilnīgi sveši pieaugušie..
bet ir dažreiz bērniņi, kas patiešām vienkārši nav dārziņa bērni. protams, tādi ir..

mūsējie nāk ciemos vēl tagad - 8.klases audzēkņi taisīja pirms gada dārziņa grupas vakaru.. lasījās kopā no visādām skolām, meklēja cits citu un uzrunāja audzinātājas.    

Jā, es tiešām jutos vainīga, ka man tas jādara, jo biju izdomājusi strādāt. Rezultātā - ne īsti darbs, ne īsti kā vajag mājās. Ar slimošanu bija pavisam traki.
Jā, zinu daudzus, kam nav nekā tamlīdzīga.

man pašai puika slimoja pirmo gadu - nedēļu strādājām, divas nedēļas slims, kaut gan es pat dārziņā turpat - aiz sienas... tikai mani piespieda atgriezties darbā, kad viņam bija viens gads. tā sanāca.. bet kopš divu gadu vecuma viņš vispār gandrīz neslimo.
meita dārziņā negāja, laukos likvidējās, viņa man dzima īsi pirms juku laikiem. un līdz pat šim diezgan slimīga. izšķīros, dārziņa vairs nebija, vadāju līdzi uz darbu, gulēja uz krēsliem...

Traki. Ja man nebūtu bijusi izvēle, tad jau arī darītu, kas jādara. Viss pārdzīvojams, ja vajag.

Un vēl... māmiņai ir jābūt zinošai, lai varētu bērnam iemācīt to, ko dārzinā... jo pie dārziņa nepieradis bērns nereti arī skolā ir pazudis bērns...    neprot pats ne lāga apģērbties    ..

Es ar abām rokām balsoju par dārziņiem. Abi mani dēli gāja un tagad mazmeitiņa iet. Varbūt ļoti noslēgtiem bērniņiem nepatīk, bet ja bērns ir aktīvs un komunikabls, tad tas ir labākais, kas var būt. Tur, kur mazmeita iet, ir arī peldēšana, svešavlodu mācības, mājās nekad nav iespējams bērnam tik labi visu iemācīt, arī savstarpējās attiecības. Tie bērni, kas nav gājuši dārziņā, aizejot uz skolu arī jūtas vientuļi un nesaprasti, jo neprot iekļauties kolektīvā.

Šim es nepiekrītu absolūti.

es pati veelu (4 gadi bija)uz darzinju tikai aizvesta un no sakuma tikai seedeejusi kaut kur vientuliigi un ja kaads kaut ko vaicajis sacijusi ka gaidu mammu..
savu puiku no 4,5 gadu vecuma aizvedu vel tagad sirds saznaudzas       
ka atceros to pirmo menesi un murgu..kaa vinjs raudaja         
pec tam gan saakas vel lielaaki murgi

vajadzeeja gadu velak vest...          

Nu katram jau sava pieredze. Mēs visi esam dažādi, arī mūsu bērni. Nekad nebūs tā, ka visiem viss patiks vai nepatiks vienādi.

Man ir divi mazdēli, viens bērnudārznieks, otrs ne... ar otro ir lielākas problēmas, viņš tagad iet piecgadniekos, bet bez māmiņas nekādi... jāapģērbj un jānoģērbi un uz dejām atkal jāpārģērbj utt...

rozīt, nu kam gan Tu tur nepiekrīti? tā patiešām ir. ja bērnam vienlaikus jāsāk gan apgūt zinības, gan prasme sadzīvot kolektīvā - tas ir ļoti grūti. bet, ja būšanu kolektīvā viņš jau ir apguvis un vienlaikus - skolai nepieciešamās pamatprasmes, ir daudz vieglāk uzsākt skolu.

es nezinu nezinu tas bija smukaikais laiks mana dzive kad vareju MIERIGI audzinat puiku majas..pati..
bez stresa..mes visu,visu darijam kopaa..ja ir kaut kas ko veletos atkartot tad tas ir tiesi tas      

pieredze - 4 gadi ir viens no visgrūtākajime laikiem, kad uzsākt dārziņa gaitas. vieglāk ir pavisam mazam, 2 gadīgam, viņš pieņem organiski, uz intuīciju. ja audzinātājas ir sirsnīgas, viņš vienkārsi ļaujas. un tad - jā, nākošais ir 5 gadi, jo tad jau bērns aptver, ka jāsāk veidot attiecības, jāsāk mācīties utt.