Par nolemtību vēl pāragri spriest. Arī vientuļa neesmu, drīzāk drusku pietrūkst. Justies reizēm vientuļam, manuprāt, ir visai derīgi...    

Es neesmu vientulja, bet dazhreiz tik ljoti veelos pabuut viena...

Būt vienam un būt vientuļam manprāt vienmēr nav viens un tas pats .

..:)) kā var būt šajos laikos viens,darbā mudž no cilvēkiem,mājās tautas,labi jā kādreiz sanāk vienam pabūt..:))   

Bet arī starp 100 cilvēkiem Tu vari būt vientuļš. Viens un vientuļš ir divas dažādas lietas    

Cilvēks var būt milzīgā ļaužu burzmā un tomēr justies vientuļš, nesaprasts, nepieņemts...
Es personīgi vairāk ilgojos tieši pēc pabūšanas vienatnē, bet tieši tad, kad es to vēlos... un tas jau ne vienmēr ir īstenojams...

Nu jāadzīst, ka es īsti neizprotu kā var būt vientuļš (izņēmums sirmā vecumā), tāpat es neizprotu, kad bērni bieži saka - garlaicīgi. Man nekad nav bijis garlaicīgi ar sevi...

          ko TAS nozīmē - nolemts vientulībai???!! kas kaut ko TĀĀĀĀDU izdomājis!   

nezinu, bet esmu pamanijusi, ka regulaari parakstos ar begshanu no sabiedriibas , arii no tuvaakiem...    

Man vajag diezgan lielu vientulības devu, tikai tad varu labi justies gan mājās, gan darbā gan sabiedrībā. Ja to nedabūju, tad trauksme,visa kā par daudz... Jā, arī vientuļi var sajusties lielā cilvēku barā vai pat ģimenē, kad nejūties saprasts vai "savējais".
Man šķiet tāda diezgan traka lieta ir vienpatība, kad vispār nevelk cilvēkos. Gandrīz sanāk kā nolemtība vientulībai. Varbūt, uz to pamudina kāda liela neveiksme, vilšanās...

Nolemts vientulībai - sabiedrības, tuvinieku atstumts indivīds... Tam par motīvu var būt visdažādākie iemesli - slimība, izskats, prāta limits utt.
Vēl var definēt diskriminētās personas...

domaaju, ja ir apzinaata sevis izoleeshana, tatad ir iemeesli..kam taa shobriid nepiecieshama.Viss musu attieksmee ko gribam ieguut vai redzeet situaacijaa   

Bet ja izolē CITI???

vistrulāk, ja stāvi viens cilvēku mežā. tāds stāvoklis gan izcili rets ir, bet, ja pienāk, tad riebīgi...

pašlaik jūtos vientuļa... bet zinu, ka reāli tas tā nav- man ir apkārt daudz cilvēku, kas nekad neļaus man ļauties šai vientulībai...
... visvientuļāk laikam ir tad, kad esi tur, kur visiem jautri,bet pašām nemaz..

 nav piespiedu izolaacijas pieredzes, laikam tad citi attieksmes aspekti ...    paraadiitos   

skaidrs...
bet vispār... ja ko tādu attiecina uz cilvēku,kura pamatā ir sabiedriska būtne, man tas liekas ... briesmīgi...

Bet visā visumā..laikam... esmu tomēr tā vienpate... ja padomāju..un izanalizēju izjūtas,vēlmes utt.
Var jau būt,ka pēc kāda laika domāšu citādi, bet patreiz - es vienkārši BAUDU sajūtu,ka varu būt mājās... VIENA!!!... un jau vairāk kā nedēļu:) gala beigāš,zināmā mērā piekrītu maigonim-kā atnāku mājās, tā ,klikš,iekšā kompis un tauta elvē! nu kā tu te ,cilvēk,vari būt vientuļš!         
tikai svarīgi,CIK lielā mērā atļauj sev te būt:)

piekrītu- nav nekā pretīgāka, kā sajusties ne vienam, bet absolūti vientuļam liela cilvēku bara vidū... man pašai tā dzīvē nācies kādas reizes 3-4 justies... nevienam nenovēlu... un negribu neko tādu vairāk!!!   

esmu redzējusi tādus cilvēciņus no malas (kuri piespiedu izolēti) bēdīgs skats...    

... es pieļauju domu,ka tas vēl maigi teikts - bēdīgs skats...
man bērnu namā bija tāds puisītis... domāju,ka viņam gadi 4-5, tik smukiņš, blondiem batiņiem, zilām acītēm,tikai drusku šķīelēja... kad uzzināju viņa mazā mūžiņa stāstu,bimbāju kā aizkauta..
izrādās,ka teju vai pilni 8, aiz žēluma vēl paturēja,jo uz skolu..lai kādu... viņu nevarēja sūtīt... dīvaini, bet bieži tieši tas puisēns nāk prātā un domāju-diez,kāds izvērties viņa liktenis... tagad jau ir (vai būtu) apmēram 30... nu KAM viņš vajadzīgs?! ... un cik daudz tādu mums apkārt,pat noteikti i nenojaušam!

nekas,gan jau drīz redzēsim,kad trakuči taisīsies vaļā...    

Uz Ziemassvētkiem nokļuvu slimnīcā, nu kas var būt vēl bēdīgāks, viena palātā... bet ja Jūs zinātu kā visi uzmanīja, kā zvanīja, naktī sms sūtīja... es vientulību reizēm tīšām meklēju, vislabāk pie jūras... kilometriem garā pastaigā...