Nevaru nepadalīties. Avots - pietiek.com, autors - Jānis Urbanovičs:
premjeres darba stils - par kļūdainiem, bet kolektīvi pieņemtiem lēmumiem vienmēr par vainīgo tiek nozīmēts nozares ministrs, nekādi ne valdība kopumā. Un ar kādu baudu ministri cits citam gatavi durt duncīšus mugurā!
Toties, kad uzņēmēji mudina stingrāk pārskatīt valsts tēriņus un mazināt birokrātiju, valdības vadītāja metas ierēdņus aizstāvēt ar tādu degsmi, it kā viņi valstij "ražotu naudu", bet uzņēmēji būtu tie, kas valsts budžetu liderīgi šķērdē. "Šī ir sīva cīņa - uzņēmēji negrib taupīt, bet gan atņemt darbiniekus valsts pārvaldei!" pilnā nopietnībā pauž premjere. Un, lai ļoti vērtīgie kadri nekādā gadījumā nepārietu "pretinieka" nometnē, viņu "noturēšanai" nākamā gada budžetā prēmijām, naudas balvām un piemaksām vien ieplānoti 245 miljoni eiro!
Te, protams, nav runa par altruistiskām rūpēm. Ierēdniecība mīl mieru un klusumu, netiecas pēc pārmaiņām. Tāpēc valsts uzņēmumu un ministriju darbinieki ir varas partiju stabilākais elektorāts - personiski ieinteresēts, lai vara nemainītos. Viņu pieskatīšanai, ministra apčubināšanai katrā "lēņu muižā" iedibināts speciāls instruments - ministra birojs. Patiesībā tā ir partijas šūniņa, kuras biedru labā nav jātērē partijām jau tā dāsni atvēlētais valsts finansējums, bet kurus var uzturēt no valsts budžeta "pa tiešo".
Biroju darbinieki gan aizplīvuroti tiek dēvēti par "profesionāļiem, kam ministrs/e var uzticēties". Jājautā - vai pieredzējušie, par valsts naudu regulāri savu kvalifikāciju paaugstinošie ministriju speciālisti nav pietiekami profesionāli? Ko tādu viņi sastrādājuši, ka ministrs viņiem nevar uzticēties? Un, ja tādi neuzticami - kāpēc tiek turēti darbā?
"Ministra birojs" ir multifunkcionāls instruments - gan "troļļu ferma" sociālajos tīklos, gan kaujas vienība pret sāncenšiem (t.i. valdības partneriem), bet visvairāk - "maizesmātes" partijas interešu sardze visās attiecīgās ministrijas pārraudzības jomās. Viņiem jānodrošina, lai tiek uzrakstīti "pareizie" normatīvie akti, pieņemti "pareizie" lēmumi, turklāt tā, lai juridiskas pēdas problēmu gadījumā ved uz kādu ierēdni, ne ministra biroju ( kam tiek celta apsūdzība Kariņa "lidojumu lietā"?).
Gadu gadiem nemainoties varai, partijas ir tik cieši saaugušas ar izpildvaru, ka vairs nekautrējas. Jauna politikas zvaigzne nekautrējas dot norādījumus drošības struktūrām, lai pārbauda opozīcijas deputātu lojalitāti. Ierēdni, kurš uzvarējis konkursā un apliecinājis savi kā profesionāli, neapstiprina amatā, jo kādai partijai viņš "ieriebis", godīgi pildot savu darbu. Ne izglītībai un pieredzei, bet gan partijas svētībai tagad ir izšķirīgs spēks? Demokrātija balstās procedūru skaidrībā un tradīcijā tās nepārkāpt. Mēs acīmredzami virzāmies uz citu principu - "man tā gribējās".
Kad notiek savādas lietas ar valsts mežiem, astronomiski darījumi valsts kapitālsabiedrībās, dīvaini regulatoru lēmumi, dažkārt (reti) nonākam līdz uzvārdiem - šo ideju autoriem. Bet ne līdz abreviatūrai, kas iekavās aiz tiem (JV, NA, P, ZZS utt.). Lai gan tieši tur, no lēņu muižu ministru birojiem, visbiežāk aug šādu lēmumu saknes.
3
8