... pamācošs stāsts par to, kas notiek, ja kāda šveice notiesā aviodispečeri par 2 lidmašīnu sadursmi gaisā un sekojošu vairāku desmitu cilvēku bojāeju uz nieka nosacītu gadu, ko starp citu, "valstī" pie varas esošie tā arī vēl nav sapratuši savā aprobežotībā.
Pamācošs stāsts par Kalojevu un to, kam ģimenēs un sabiedrībā domāti vīrieši nevis vīrietīši.
Pēc analoģijas - arī par Ibicas aprakstītajiem notikumiem bērnudārzos. Manējie sīči jau no agras bērnības zina, ka, ja kāds (kaut Siliņas vai kāda cita vietējā vai nevietējā bonzas dēlietis vai meitietis) atļausies kaut ko aiz sarkanās līnijas pret viņiem, tad, ja "valsts", policija, tiesa un prokuratūra muļļāsies ar tādiem 12 mēnešiem nosacīta soda vai nedarīs pilnīgi neko, tiesu turpinājumā spriedīšu es pats. Man pofig. Sēdēšu, tikšu vajāts vai kas cits, bet savējos netaisnīgi aizskart nesodīti es neļaušu nevienam. Un, jā, ir bijis reizes 5 vismaz bijis jāskaidrojas ar visādiem lielveikalu vadītājiem un visādiem citādiem hreniem, kuri iedomājušies, ka viņu bērnelis var darīt visu, ko vien iedomājas. Galarezultāts - veiksmīgs. Pielēca biezajiem, ka tā, kā viņi redz pasauli, nebūs. Vismaz ar maniem sīčiem - noteikti.
Un ar memmīti arī sarunas skolā ir bijušas mācību daļas vadītājas rīkotā skaidrošanās sanāksmē. Pusstundas laikā visa labi izdomātā koncepcija apgriezās kājām gaisā - čalītis no upura pārtapa par to, kas viņš patiesībā arī bija. Pietika sarunu pasākuma aptaujāt dažus klasesbiedrus - notikuša incidenta lieciniekus, lai mammītei pielēktu, ka dēliņš nekāds pieneņpūciņa ne tuvu nav. Mācību daļas vadītāja arī manāmi pieklusa un jautājums bija atrisināts komplektā ar novēlējumu mammucim pievērst vairāk uzmanības pašas atvases audzināšanai.
4
5