Excuca, izskaidrojums nebeidzamajiem uzbudinājumiem ir. Saproti, kad 4. maijā no debesīm latviešiem uz galvas nogāzās kārtējā neatkarība, tad viena daļa to nosauca par "izcīnījām". Sekojoši, ja "izcīnījām", tad loģiski seko apziņa, ka mēs esam tādi forši, gudri un visādi citādi lieliski, kas paši veidos savu dzīvi, būvē valsti, utt. un ir uz daudz ko spējīgi, kam savukārt seko "mēs esam labi tādi, kādi esam."
Šobrīd nu jau ir tāda situācija, ka lepoties vairs īsti nav ar ko, bet inercei ir liels spēks. Tad nu ir tādas parādības, kad, apzinoties vai neapzinoties, bet jūtot to, ka esam sevi pārāk augstu vērtējuši, un arī to, ka esam paši (???) iestājušies lūzeru savienībā ES, kurā kā valsts esam pēdējie - lūzeri starp lūzeriem, bet no otras puses - gribas taču vēl aizvien uzskatīt sevi par visvisvisvis... (īpaši tiem, kuri sevi uzskata par nacināliestiem). Kā sekas - līdzīgi uzbudinājumi, neapzināti vai apzināti jūtoties kā impotentiem, bet nespējot sev atzīties, ka tas tā ir.
4
5