tad padomā, kāpēc mēs visi oponenti neatrodamies aiz durvīm šai diskusijai
1. Jo neesmu tāds draņķis, kā "valsts" vara. Satversmes 100. pants ... vara slaidi nospļaujas uz tajā noteiktajām pilsoņu tiesībām, un nekādu sirdsapziņas (kas tā tāda?) pārmetumu saistībā ar to, ka uzrakstīts ir viens, bet aiz loga - pavisam pretējais ... gan covid sakarā, gan saistībā ar Ukrainu. Protams, arī mana pacietība nav bezgalīga, taču atšķirībā no varas cenšos ievērot principu par tiesībām izteikties katram.
2. Jo esmu pieaugušais gan nodzīvoto gadu izteiksmē, gan attieksmē pret apkārt notiekošo. Pieaugušais - pieaugušais nevis pieaugušais - bērns. Šajā sakarā, labi saprotot un redzot to, ka vienai daļai kaimiņmājas sveicienus sūta vismaz psihoterapeits, ja ne kāds nopietnāks specs, bet taču neaizies. Neaizies pat, ja būs riski. Nu, tad kā pieaudzis indivīds saprotu to, ka pieaugušajiem bērniem ir neciešami nepieciešams vismaz laiku pa laikam tas glābējventilators, lai pilnībā nesabruktu garīgais līdzsvars. Tā jēga dzīvei. Tās divas lāpstas mēslu uz ventilatora tomēr visu pasauli nebojā tik būtiski kā situācija, kad mēslu uzkrājies vesela kaudze un sākas smadzeņu intoksikācija. Labi apzinos, ka necietīšu ne es, ne kāds no mūsmājas, tomēr kā pieaugušam ir jāpadomā arī par kolēģiem, kurus nepazīstu un nekad, iespējams, nepazīšu, bērniem, cilvēkiem uz ielas, veikalu kasieriem un autobusu šoferiem.
P.s. Ibica sasmīdināja. Zeļenskim nevajagot uzbrukt Maskavai. "Держите Володю З. семеро".
5
4