No raksta par Jubaltu-Ja cilvēkam materiālajā ziņā viss ir ļoti labi, viņš vienā brīdī var pazaudēt pats sevi. Bija tāds fenomens. Braucām ar laivu pa Daugavu, pie autoostas iekšā pa kanālu, pēc tam gar operu uz Andrejostu. Zem tā tilta pie tirgus uz dzīvi bija apmetušies bezpajumtnieki, un es tur redzēju ļoti daudz grāmatu. – Ā, re, tur ir tas vīriņš! – laivas kapteinis parādīja. Vārds pa vārdam, un atklājās šāds stāsts – cilvēks ar divām augstākajām izglītībām, ļoti veiksmīgs (un varbūt joprojām ir veiksmīgs, to neviens nezina), tajā pārpilnībā esot pazaudējis pats sevi un kļuvis ārkārtīgi depresīvs. Vienīgais veids, kā sevi atrast, esot bijis iet dzīvot uz ielas. Viņš arī esot dzīvojis, lasījis grāmatas, cīnījies par savu vietu, līdz beidzot bezpajumtnieki viņu pieņēmuši par savējo. Mēs nonākam atpakaļ pie tukšās istabas. Filozofiski runājot, viņa gadījumā tieši dzīve uz ielas bija tukšā istaba, kurā viņam visa kā ir gana. Jo tajā istabā, kas viņam bija pirms tam, komfortablā un pilnā ar nevajadzīgām lietām, viņš vairs nespēja sevi atrast.
0
0