Sajūta nav diez cik forša... agrā pavasarī eju pa Tērbatas ielu, sirds līksmo, saule silda, laikam pat smaidīju... pēkšņi jūtu kaut kā par ilgu man aiz muguras vieni un tie paši soļi:)) palēlinu gaitu, bet joprojām smaidu... soļi man aiz muguras dara to pašu... kopš mēģinājuma mani apzagt, man ļoti nepatīk, ka kāds tuvu aiz muguras, strauji apgriežos... bet tur tāds sabijies, uztraucies vīrietis saka-piedodiet, jums tik līgana gaita un cmukas kājas, vai varam iepazīties?:))) Un tad es nevis smaidīju, bet sāku smieties-tas nebija zaglis, kas iekāro manu somas saturu bet tikai kāds, kurš grib uzrunāt, parunāties...
0
0