>anksa
otrreiz tev aizrādījums - nevajag mani pārspīlēt, labi :) Ko tad es, es jau neko :) Bet reāli sarunās ar sievietēm pilnīgi skaidrs ir tas, ka tikai viena sieviete no 20 spēj kauko jaunu iemācīt vīrietim..pārējās pašas bola acis un mācās.. Jo seksualitāte sievietei nozīmē vispirms to, ka viņa tiek iekārota - pārējo tik un tā nākas paveikt vīrietim. Nevajag liekuļot, jaukās - tikai pēc šķiršanās jūs lielākā daļa sākat šo to apjēgt no vīrieša miesas niansēm - ja jums partneri sāk mainīties kopā ar frizūrām..Nu ja ne, tad ne

Ja godīgi, tad es Krotam piekrītu. Daudz ko ne zināju ne sapratu )). Visam savs laiks, savs mērs un izvērtēšana.

Kad jūtos brīva nemaz neesmu vientuļa
Kad jūtos vientuļa nemaz neesmu brīva.

Nav ne vainas.
Tāpat no kopdzīves jēgas nekādas.

Gan, gan... bet, biežāk tomēr jūties vientuļš... atnāc mājās, istabas aukstas, tukšums, pat pakašķēties nav ar ko :( :))

Un kāpēc man būtu kādai jāatskaitas kur eju, ko daru?Pakasķēties var darbā.Aukstums O_O.Un kad sievišķis mājās, tad būs siltāk?25 gadus nodzīvoju kopā.Tagad gribas biku atpūsties.Nu var jau kādu mājdzīvnieku iegādāties.Tas vismaz neuzdod jautājumus, uz kuriem nevienmēr gribas atbildēt

Šķiet, ka es nemaz nezinu, kā tas ir - justies vientuļai. Bērnībā vislabprātāk spēlējos viena pati, radot no rotaļlietām un visa, kas apkārt, bagātu darbības lauku, domās sarunājos ar lellēm. Pusaudzes un jaunietes gados mājās būros cauri grāmatu kalniem (un atkal bagāta pasaule ap mani), bet sabiedrībā jutos gaidīta. Darbs... bērni (un vīri) - nekādas vientulības. Darbs... māja... - izbaudu brīvību!!!!

Arī.
Ja ir kāds hobijs, kurš spēj aizraut, tad laiks skrien nemanot.
Un nav vajadzības sēdēt kopā ar otru pusi un šķetināt mūžīgās"šeptes"par ikdienišķām likstām/priekiem.
Lielai daļai sievišķu vispār grūti panest vientulību.Vajag kādu ko paņemt aiz rociņas un tādā garā.
Nu man bērni izauguši.Kam man dzīvesbiedrene?Rīt taisu pats.Māju šrubīju pats.Seks pa retam ar nav problēmu.Es drīzāk sviestā saietu, ja manu nosacīto mieru pēkšņi pārtrauktu sievišķa ieslēgtais putekļusūcējs+mazbērnu kviekšana blakusistabā
Tad labāk uz mežu zaru būdā pārvākties

Vientulība ir raiba kā tauriņa spārni.
Cik subjektīvi esam savā izjūtās, tik subjektīva ir arī vientulības izpratne un tas, vai izjūtam nepieciešamību pēc vientulības vai, tieši otrādi, pārdzīvojam to, ka esam vientuļi.

Katra cilvēka vientulība ir atšķirīga. Ja desmit cilvēkiem pavaicātu, kas ir vientulība, tāpēc jau šeit ir tik  dažādas un atšķirīgas atbildes.

manuprāt, "kā sarkans dzīpars" te cauri vijas vīriešu atziņa:vientulība ir labāka kā "divtulība", jo ēst gatavoju, māju tīru, sex sameklēju pēc vajadzības.
nožēlojami, ja vīrietis, nodzīvojis ciktur gadus laulībā, par sievu spēj pateikt, ka viņa bija tikai šrubītāja pavāre sexobjekts. un beigu galā "zāģis", kura, kura īdēšana pieriebās.

... brīvību vajag tam, kuram tās nav... tam, kurš jūtas piesiets...
Kad esi reāli viens... brīvībai īpašas vērtības(izrādās) pēkšņi vairs nav.  
Man ir šī brīvība... un vientulība.
Tā ka brīvība man bijusi visu mūžu, tad tagad uzskatu, man tomēr ir vientulība...
Bet mainīt to pret kaut kādām saistībām patreiz pavisam noteikti nevēlos..  
Viss nāks ar laiku..
KATRAM no mums, kas te tagad esam vientuļi...
Ar laiku..un tad, kad paši to gribēsim(tā uzskatu).

Tas stipri indivuduāli. Kādam brīvība, kādam vientulība.

Nu tas modernais vārds-pašpietiekamība.
Diez cik laimīgs cilvēks var justies, ja arī garajos svētku brīžos ir viens.

nu ar pašpietiekamību te nav neka’da sakara..ja arī ir, tad nosacīti.

Šitas stereotips par tiem svētkiem vispār ir kaut kāds ārprāts Nezinu, var jau būt, ka kāda arī visos svētkos raud spilvenā, bet es pēc šķiršanās tieši svētkos biju laimīga, ja varēju pabūt viena. Bērni brīvlaikā aizbrauca pie draugiem vai radiem, es paliku un vārda tiešā nozīmē izbaudīju savu vienatni Tagad, protams, viss ir mainījies, man ir ar ko svētkus svinēt, ja vien es pati to vēlos

izettte | 26.02.2014. - 08:39:47

manuprāt, "kā sarkans dzīpars" te cauri vijas vīriešu atziņa:vientulība ir labāka kā "divtulība", jo ēst gatavoju, māju tīru, sex sameklēju pēc vajadzības.
nožēlojami, ja vīrietis, nodzīvojis ciktur gadus laulībā, par sievu spēj pateikt, ka viņa bija tikai šrubītāja pavāre sexobjekts. un beigu galā "zāģis", kura, kura īdēšana pieriebās.
...

Ar laiku visi mainās, gan garīgi, gan fiziski. Divtulība ir tad, ja nav iniciatīvas ieinteresēt otru.
Var jautāt - kāpēc tā?
Iespējams, mainās interešu lauks.
Tie, kas redzējuši vecuma izmaiņas smadzenēs un to sekas, sapratīs, ka tas, kas reiz bija interesants - vairs nav ar nekādu vērtību.
Un šada slimība ilgus gadus ir latentā formā un tikai ap 65 - 80 gadiem parādās viegli citiem uztveramā formā.

Vientulība - arī viens no smadzeņu izmaiņu rezultātiem.

Un tā nekādi nav jaucama ar vienatni

Vientulība ir tad, kad piebrauc pie mājām, un negribas kāpt laukā no mašīnas... jo neviens tur negaida(ir tāda sajūta).
BET..tai pašā laikā arī iepazīties... un kaut ko mainīt pavisam noteikti nav ne mazākās vēlmes.
Tātad..izvēles nav.
Jāpaliek vien vientuļam... jo skaidrs, ka otram cilvēkam  blakus nav vietas.
Tā  ar to vientulību.

Pašlaik esmu viena, bet pilnīgi noteikti ne vientuļa...
Pagaidām tā brīvības sajūta vēl nav piegriezusies un par to kaifoju... Un, jo lielāks laiks paiet, kopš esmu viena, jo vairāk saprotu, ka tas ir baigi forši, ka mājās un savā brīvajā laikā varu darīt to, ko gribu un kas patīk un, ka neviens man netraucē.
Draugu ir pietiekoši, lai nejustos vientuļa.  Un dzīve patiešām ir interesanta un aktīva.

Bāc, un tiešām pa visu nav neviena depresīva, mājās nīkstoša vientuļa un ļoti nelaimīga tautieša????