Iepriekšējā diskusijā izlasīju vienu absolūti briljantu apcerējumu. Tā kā šāds viedoklis ir visai izplatīts, tad atļaujos tēmu tālāk brīvi interpretēt.
Tātad:
"Mēs, - mūžam jaunās, glītās, interesantās, izglītotās, saimnieciskās, seksīgās, visiem iekārojamās, ar bezgalīgu piedāvājumu, - sēžam kā pekas un nesaprotam, kāpēc ap mums spieto (ja vispār spieto) tikai kaut kādi tizleņi, neveiksminieki, plukatas... nu vispār vieni vienīgi atkritumi. Un vispār- tādi viņi ir visi. Ja daži ir sakarīgi, - tie, maitas, ir precējušies. Un vispār arī no šiem nekā jēdzīga nav- pārāk daudz no sevis iedomājas. Un vēl šiem blakus ir stulbas laulenes, kas savā muļķīgumā šos pieskata un trīc, un dreb, ka kādu dienu šie neaizlaižas pie tāda daiļuma kā mēs...
Un mēs te paliekam ar garu degunu. Baigā netaisnība, ne?"
Khe, khe, khe...