"Cita acī redz skabargu, savā ne baļķi"
Mēģināt uzspiest savu viedokli citiem - kā vienīgo pareizo. Lai gan bieži trūkst sava spriedumu, savu domu par tēmu, bet publicitāti gribas, šad tad parādoties.

Tad paknābājot citu - jo tam, lūk, ir viedoklis, kaut arī tāds, ka tu to savu principu (izrādīšanās, vai arī vēlmei opozizionēt) dēļ negribi (nespēj) saprast, izprast un pieņemt. Un piedēvēt šo īpašibu citam -tādēļ tas sakāmvārds.
Cik ļoti tas man, kā ne aktīvai diskutātājai, tomēr aktīvai diskusiju lasītājai ir saredzams. Nu kas būtu vispār diskusijas bez tiem - patiešām nedaudzajiem - kuri ir erudīti ļoti daudzos jautājumos un kuri izsakās un padalās savās zināšanās, pieredzē, domās, spriedumos. Un kuros ir vērts ieklausīties.

Cik manu, vēršas tieši pret šiem, kuru komenti ir garāki par pāris vienkāršiem nepaplašinātiem teikumiem, kuriem ir ko teikt DISKUSIJĀS
Varbūt, ka kādam ir garlaicīgi tos garos tekstus lasīt... bet tam taču - čatam - ir Ziņojumu dēlis un Labrīts.
Piekrītu, ka pa vidu ļoti noder arī veselīgs humors, un tas labi, ka arī tā te daudziem netrūkst.
Bet. Ir arī vēl tendence dažām(iem) ne īsti izteikt viedokli par tēmu diskusijā, bet ( piedodiet par salīdzinājumu) kā labam sētas sargsunim ( šajā gadījumā savas vienīgās un neapgāžamās pārliecības, vai arī viedokļa esamības - biežāk neesamības aizsardzībai) mūžigi izlekt ĪSTAJĀ laikā, ĪSTAJĀ vietā no savas paslēptuves un IEKOST kājā- t.i. klaji paužot savas negācijas pret komentētāju personīgi un publiski. Tam varētu noderēt personiskā sarakste -tik ļoti lielu savu simpātiju, vai antipātiju izteiksmei
Nu, dažam varbūt jautrībai noder šāds veids, katram jau savs... Bet te tomēr publiska telpa un ne klubiņš, kur var visu kauliņus apskrubināt
Un vēl.Ja vienkārša nepaplašināta teikuma beigās liek punktu, tad teikumu sāk ar lielu burtu. Vismaz man, kad gāju skolā, tā mācija.
Bet tas bija sen, un tagad jau citi laiki... katrs dara kā grib, kaut arī uzskata, ka stāv tuvu rakstniecībai