Rezumējot no sava skatu punkta, šeit un citur atrast sev otro pusi no nulles ir bezceris. Iemeslus varētu gari un plaši iztirzāt, bet vai vajag? Hormonu darbībai ar gadiem pierimstot, mazinās arī gatavība iziet uz kompromisiem. Tas - īsumā. Ja, piemēram, jaunēklis ap 25 ir gatavs gandrīz uz visu apmaiņā pret regulāru keksu, pat neskatoties uz to, ka ne ta jaunkundze pati zina, ko grib, ne īsti viņai tas kekss interesē, ne īsti tai lietā arī saskan, bet spermotoksikoze ir jānovērš vienalga, tad tagad, pēc 40 un 50 uz tādiem variantiem ... es noteikti neskrietu apgredzenoties tāpēc. Otrā virzienā - līdzīga situācija. Kopumā katrai pusei savas ekspektācijas un prasības, kurām pretējā puse vai nu nevar vai negrib atbilst.
Kaut vai Labrencio pieminētais "nekrākt". Varētu padomāt, ka mūsu vecumā kāds pats un speciāli izvēlas krākt, skraidīt uz WC pa naktīm čurāt, bezdēt un vēl visu ko līdzīgu.
Sportot tur un visu ko vēl? Tad, kad ierastais darbs jau ir kļuvis kā ikdienas treniņš, pēc kura, ka mana viena kliente teica: "Piektdienas vakarā pēc darba, ierodoties mājās, es vienkārši iekrītu gultā" ... kāds tur vēl sportisks izskats un presīte? Pa kuru laiku un uz kādas superenerģijas rēķina?
2
2