Labrīt, Gorovil. 
 Tā es arī nevaru saprast- sava māja, vasarnīca, sava zeme- tas labi vai tomēr apgrūtinājums:))  Jo atbildība, pienākumi citi..
 Nav man savas zemes, bet, tagad, skatoties uz Versijas skaistumiem, tītri vai žēl, ka nav...

Skatos, ka citās valstīs arvien biežāk ar garo zāli vairs tik fanātiski nekaro. Tiek izpļautas celiņu malas, kaut kādi laukumi, bet tālāk un dziļāk daudz kur publiskās vietās (parkos, ielu sadalošās joslās) paliek zāle un nātres pāri galvai. Varbūt ar domu, lai paliek patvērums dzīvajai dabai, saglabājas mitrums, netiek tērēta nauda un enerģija.

Gorovils, sveiks!!! 👋

Sveiki, sveiki, visi labie ļaudis!
Cherry, zini, kā ir ar tiem īpašumiem? Man ir tomēr 4 sīči. Visi labi zina manu nostāju, ka ir jābūt ne tikai karjerai, bet arī kārtīgai ģimenei un arī to, ka brīdī, kad piedzims otrais (manā uztverē - brīdis, kad tomēr iestājas zināma stabilitāte attiecībās), katrs no viņiem saņems no manis piedāvājumu apdāvināties ar kādu no šobrīd 4, bet visai drīz - arī vairāk īpašumiem, kuri ir manā un sievas rīcībā. Tiem, kuriem to divu nebūs, tiem būs karjera un iespējas pašiem visu sev sagādāt vai tikt pie daļas palikušā pēc tam, kad abi ar lauleni noliksim karotes. Tāds sava veida ne sociālais (no "valsts" kaut ko gaidīt ... nu, pati taču saproti ... ), bet ģimeniskais lifts, lai nebūtu prom jābrauc. Skaidrs, ka līdz tam no manis viņiem būs visa veida atbalsts, bet īpašumus sāks saņemt savā 100% rīcībā tikai pēc otrā sīča. Pagaidām visu no tā, kas ir, drīkst un var lietot, nemaksājot nekādas īres vai nomas maksas.
Nū, tāpēc arī velku ... ir motivācija un stimuls.

... jā, pats pēc sevis zinu un savus jauniešus vēroju.
Pagaidām, kamēr vēl nav nostājušies uz kājām un ģimenes nodibinājuši, pieprasītākie ir pilsētas dzīvokļi. Ērtāk, viss tuvāk un pa rokai. Tad, kad piedzimst sīči, ja ar ienākumiem viss labi, - domāšana mainās. Gribas tomēr, lai jaunatnei pašiem sava smilšu kaste dārza stūrī, kādas ogas krūmā, pleķītis, kur saulē paspēlēties, mežs un ezers vai upe tuvumā, īsts piens no govs pupa kaut kur kilometra radiusā, kāda liela peļķe, kurā ar dubļiem no galvas līdz kājām nozieķēties ... Nu, un, ja to var atļauties, tad arī noder ...

Gorovil, jā, katram pašam jācīnās par sevi, bet, man nav nostāja, ka man un vīram būtu baigi jāstrādā, lai tik bērniem kaut ko atstātu... Paši lieli cilvēki. No mums paliks tik mantojums, ko atstāsim aiz sevis, bet nekādi dāvinājumi nespīd.:)
Skumīgākais būs tas, ja jaunākā meita paīstam noenkurosies citā zemē...
Un, attiecībā par bērniem, arī maniem jauniešiem cita nostāja... Bet es respektēju viņu viedokļus:)

Jā, man vienkārši pašam jaunībā bija tā, ka nav, kur dzīvot. Bija labi plāni, kuri nerealizējās tā dēļ. Tā padomājot par savu dzimtu, es dzīvoju labāk nekā mani vecāki, bērniem tātad jādzīvo labāk nekā man. Pretējā gadījumā drusku tā kā zūd jēga. Nu, un tāpēc arī man šķiet, ka nav labi, ja katra jauna paaudze sāk no vienas un tās pašas starta pozīcijas dzīvē.

Šodien, mājās braucot, redzēju ko neparastu jeeeeb staķa stabiņi darbojas kā plānots! :)
Rīgas virzienā pa Tallinas šoseju sastrēgums no viadukta līdz Ādažu "Elvi" jeb gandrīz 8arpus kilometri.

Labvakar! 😊Nezinu, kas tas bija, kas tikko pārlidoja pāri, bet, ja kādi vēl atceras filmu "Kin-dza-dza!", tad pēc sajūtām varētu būt tur redzētais dīvainais lidaparāts. Laikam saucās pepelaks vai līdzīgi.

Darbā tīrā elle, jo papildus saviem pienākumiem aizvietoju kolēģi, nevaru vien sagaidīt, kad viņa beigs slimot.
Es savām meitām nekādus uzstādījumus nelieku. Viņu dzīve, viņu izvēle.

Gorovil, es noteikti dzīvoju labāk nekā mani vecāki:) Par to šaubu nav, bet mēs visu esam paši ar savām rociņām sastrādājuši:) Maniem bērniem savas galvas, lai domā, kā vēlas dzīvot:)

Pepelaks... nezinu tādu:) gandrīz vai mātei googlei jāvaicā:))
 Es arī aizvietoju savu kolēģi, bet ar visu godam tieku galā:) Nesūdzos:)

Es gan atbalstu, ka bērni dzīvo un strādā ārzemēs - ja paši to vēlas. Ģimeni arī par noteikumu neizvirzu, lai piešķirtu kādus labumus. Ja būs tas dabas instinkts, ka vajag ģimeni un bērnus, tad būs.

Grūti teikt, vai mani bērni dzīvo labāk par mani, tas ir subjektīvi, izjūtu līmenī (materiāli noteikti labāk), bet citādi gan.

lafa
💯 piekrītu

Gorovil, es noteikti dzīvoju labāk nekā mani vecāki:) Par to šaubu nav, bet mēs visu esam paši ar savām rociņām sastrādājuši:) Maniem bērniem savas galvas, lai domā, kā vēlas dzīvot:)

Skaidrs, ka pašiem savas galvas, bet piepalīdzēt tas netraucē.

Es gan atbalstu, ka bērni dzīvo un strādā ārzemēs - ja paši to vēlas. Ģimeni arī par noteikumu neizvirzu, lai piešķirtu kādus labumus. Ja būs tas dabas instinkts, ka vajag ģimeni un bērnus, tad būs.

Gaumes lieta. Es gan varu ar 100% pārliecību teikt, ka arī šeit uz vietas var labi pelnīt un pilnvērtīgi dzīvot, ja vien prot pareizi visu sakārtot, pacenšas un zina savām zināšanām un spējām pareizo vērtību. Mani divi vecākie un es pats tam esam pierādījumi. Konkurences praktiski nav, lai labi pelnītu, pietiek ar to vienkāršo "labi padarīt uzticēto darbu". Zināt sava darba cenu un uz to pastāvēt, un maksā gan vietējie, gan vācieši, gan norvēģi. Vienīgais, kam piedāvāja darbu viņas darba vieta ārzemēs, ir meita. Uz gadu filiālē Luksemburgā, bet tur tāds variants, ka zemākā amatā un uz laiku, tā kā atteicās.

Labrīt!
 Manu jaunāko meitu arī pārcēla uz citas valsts filiāli, protams, ar labāku atalgojumu, ar dzīvokli,   par kuru visu maksā  darba vieta... Tāpēc arī ir drusku t;ā baža, ka var palikt  tur... Bet-dzīvosim, redzēsim, kā viss sagrozīsies nākotnē.
 Mana rīta kafija, malkoju un  atkal ir klāt  piektdiena:)  Laiks skrien ļoti ātri
Tad bija lampa mūsu pilsētā, tagad pilsētas svētki... Atkal būs cilvēku masas.. Jau vakar  centrā bija rosība.

Labrīt! Es šorīt agri pamodos 9.00, brīnos, miegs nenāk.
Jā vasara skrien nenormāli ātri, pusvasara cauri

Bažīties nevajag - bērni paplašina teritoriju, kur dzîvot, strādāt un pārvietoties. Tas jau nenozīmē pilnībā izslēgt no tās Latviju. Ja izvēle krīt par labu Latvijai - ok, ja tas ir brīvi un labprātīgi, nevis tāpēc, ka varbūt gribētos ko citu, bet nesanāk, nav iespēju utt.

Labrīt!
 Pagaidām tāds apmācies, lēns rīts...