nekad neesmu jutusies šajā valstī iestādīta. Man vieglāk.
Te sveša mentalitāte, skaudība un mietpilsoniskums.
Sāpīgā tēma.
Tā kā esmu bijis šajā sabiedrībā iestādīts, bet nu jau gandrīz 30 gadus kā esmu daļēji "pārstādījies" arī citā augsnē, tad arī man ir iespējas salīdzināt. Tikšanās ar saviem pavisam latviešiem neraksturīgās ticības brāļiem tik tiešām man šajā zemē ir kā svaiga gaisa malks. Tomēr dīvainākais šajā visā ir nevaldāmā tieksme integrēt svešos latviskumā - panākt, lai sabiedrības daļa, kura dzīvo 80. līmeņus augstāk, salīdzinot ar pie varas pirms 30+ gadiem nonākušajiem, asimilētos, pieliekot pūles, lai kļūtu par savējiem tiem, kuri vēl bērnu autiņos, jeb nomainītu to auto (mentalitāti un kultūru), kas viņiem ir, pret vecu, klibu un slimu zirģeli. Lai nobrauktu tos 80 līmeņus zemāk un vēl būtu lepni ar to. Bet šejienes sabiedrība ... dzīvo ar lozungu "mēs esam labi tādi, kādi esam". Te nesen lasīju kaut kādas aptaujas gala datus, kur cita starpā tika apgalvots, ka ap 80% latviešu par atbalstāmu uzskatot nepatīkama viedokļa paudēju apklusināšanu, aizbāžot viņiem mutes ar visu policijas un citu represīvo bardzību. Tas būtu tas rietumnieciskums, brīvības izpratne un eiropeisms latvieša gēnos, kautrējos jautāt?
3
4