Par uzbāšanos runājot, man ir bijis otrādi. Kad ievācāmies pašreizējā dzīvesvietā, tad kaimiņi, redzot to, ka mums 4 sīči, tad labas olīveļļas pudeli sievai, tad kādas rakstāmlietas bērniem, tad vēl kaut ko, par saldumiem pat nerunājot. Vienā brīdī jau sākām domāt, vai zobus nesabojās jaunatne? Lai cilvēkus neaizvainotu, skaidrs, ka ar pateicību pieņēmām, bet sajūta, ka tur domā, ka mēs pelējuši maizi ēdam, bija. Iekšēji šis izsauca manī smaidu. Paldies, labi cilvēki blakus. Viss palēnām noplaka, kad saprata, ka abi strādājam sev un ar iztiku nav problēmu, bet atmiņas man ir palikušas. Vēl aizvien smaidu atceroties. :)
To, ka sievu par dzīves nodzīto nabadzīti vietām uzskatīja, pie tā bija jau pierasts.
2
3