Man arī dziesmusvētku apmeklējums nav aktuāls, lai arī tradīcija kā tāda patīk, bet vairāk ar prātu, ne sirdi. Šausmīgi nepatīk pūļi. Kā iespaidīgs brīdis prātā palicis, ka aptuveni 4 gadu vecumā skatījos tv deju, kurā vīriešu tērpa piederums bija cepure, kā cilindrs. Lija, tie cilindri pilēja, peļķes šļakstēja, un man kā bērnam tie vīri cepurēs un tērpā likās tik bezgala skaisti, ka prasīju, kad atkal būs dziesmusvētki. Kad pieaugušie teica, ka pēc četriem gadiem, sapratu, ka tāda mūžība ir tas pats, kas “nekad”. Gribējās, lai tāds skaists dziesmusvētku vīrs pilošā cepurē atnāk ciemos, tikai viņiem diemžēl (neizteiksmīgas) sievietes blakus. Doma par piedalīšanos neienāca prātā. Kad mūsu lauku skoliņas deju kolektīvs skatē nodejoja tik slikti, ka uz dziesmusvētkiem netika, nesapratu, par ko skolotāja kreņķējas. Izrādījās, ka man pašai dejot ir tik grūūti, tāā negribas palikt pēc stundām, pūlēties un nogurt, ka šķita labi, ka tā trobele beigusies.
4
2