Tam nu gan es negribētu piekrist, ka NEKO par sevi nezinu. Amēlija Notomba, iespējams, ir autoritāte beļģu literārajās aprindās, bet šādiem izteikumiem tomēr vajadzētu pieiet kritiski. Ne vienmēr šie apgalvojumi ir 100% taisnība. Gan jau, ka ikvienam no mums, ir bijušas situācijās, kurās rīkojamies ne tā, kā parasti, bet tas nebūt nenozīmē, ka mēs sevi nepazīstam un nesaprotam, kas esam.

nu ja,ja Matrix mes visi esam kaut kaadaas diivainas programmas sastavdalja varbuut pat muusu nav..   
mees tikai iedomajamies ,ka esam kur nu veel kaut ko par sevi zinaam..      

p.s.par citiem mees zinaam, ka taadc un sitaadc   

Varbūt tā pieiešana kritiski arī ir kāda aizsargreakcija?   Neizkustināt to ērto, pierasto Es.   
Jā, par citiem pārsvarā viss skaidrs.         

Cilvēks mēdz pats sevi parsteigt, tam nu es piekrītu.It īpaši, kad nonāk kādā ekstrimālā situācijā un darbojas daudz nefilozofējot , kā arī neierastā vidē, neierastā situācijā.Tad atkļajas , ka rīkojies tā, kā pirms tam nebūtu pat prātā ienācis.

es zinu visu, kas ar mani jau ir noticis, ko jau esmu paspējusi padarīt vai sadarīt. daudz pārsteigumu. daļēji zinu, kāpēc tas vai šis ir noticis, kāpēc to vai šo esmu darījusi. bet šo jau tikai daļēji. nekad nezinu, ko no sevis varu sagaidīt nepiedzīvotās un negaidītās situācijās. to jau no pieredzes droši zinu, ka nezinu. :)))

tātad - izejot no iepriekš teiktā, ir tomēr diezgan daudz tāda, ko par sevi zinu. būtu visai dīvaini piekrist citētajai autorei, ka par sevi neko nezinu... man ir pretēja sajūta, ka ejot gadiem es tomēr arvien vairāk uzzinu, kas esmu, nevis mazāk saprotu.

kāpēc man par sevi būtu kas jāzina? ... citi takš labāk zina... :))

kāpēc man par sevi būtu kas jāzina? ... citi takš labāk zina... :))

es veeroju arii sevi   

   Pavērošu no malas, kā veicās ar sevis vērošanu... ?   

mjā, nevaru piekrist citāta autorei, jo zinu par sevi visu. cits stāsts, ka nevaru paredzēt savu reakciju kādā ekstremā vai neordināra situācijā, kādu vēl neesmu piedzīvojusi.

afanana-   

Ja es zinātu par sevi visu, nebūtu interesanti...    Bet tā pati reizēm brīnos, ko atkal esmu sastrādājusi       

Kad bija divdesmit, toč domāju, ka zinu par sevi visu un vispār visu.   Kad bija 30, tad nesapratu, kas es īsti biju, kad man bija divdesmit. Tagad atkal citādi, bet tie laika posmiņi īsāki. Neesmu vairs tā, kas bija gadu atpakaļ un, kas es būšu pēc gada, vispār nezināmi.  Man sanāk, ka nevar zināt par sevi. Laiks un notikumi maina nepārtraukti.

Ja sākt censties analizēt sevi tādās kategorijās,tad beigās tiešām var nonākt pie savas pastāvēšanas apšaubīšanas,jo visa esamība balstās uz pārliecību... Zāle ir zaļa,jo tā tiek uzskatīts,un neviens necenšās apšaubīt to,lai gan tas ir cilvēces subjektīvais viedoklis    Tu esi tas,ko domā... Bet ne visi izprot savas domas,lai gan ir pārliecināti,ka izprot...    

   A. Notomba aprakstītais cilvēks slimo ar Alcheimera slimību.

kaneeljkuuka, žetons. es arī gribēju to teikt, bet aizmirsu, kā sauc slimību...          

      Tie, kas nav kā visi, tie ir slimie.   

vispār, izplatīti.   

tik-tak, te tas ir pamatoti - ja cilvēks neko par sevi nezina, tātad ir visu aizmirsis. un tieši tā to vecuma slimību ar aizmiršanu sauc - par Alcheimera slimibu. te tas nav tikai tā, te tas ir klaji simptomātiski.    

tas, ka Tu zini, ka 20 gados domāji, ka visu par sevi zini, bet pēc tam attapies, ka tā gluži nav - tās ir ļoti stipras un lielas zināšanas par sevi.

      ... Tauta un Tautieši savā elementā... , tas taču ir tikai normāli, ka ārstniecības iestādē apkārt tikai slimie.. un daži -konkrēti mediķi-, kuri nosaka diagnozi!!!