.atceros,kā ravēju to dobi līdz neprātībai laimīga,ne jau tāpēc ,ka biju paklausīga meitiņa,bet gan tāpēc,ka netālu pāri ceļam bija kaimiņu puika,kas patika... kāblūze tika sieta mezglā un bija arī tas vēders pliks... nesen atcerējos,kad kārtējo reizi rāju savas meitenes klaše par plikajiem puņčiem
jā... šodien aizlido mans vecākais meituks uz Angliju..jau atvadījos... man tādas pārdomas nāk virsū... domāju,ka par tēmu ar... tie,kas tādi apsviedīgāki,kas ar savu domāšanu un kas ar savu spītu un izaicinājumu,tomēr nepazūd dzīvē... bert cik daudzi centās viņai apgriezt spārnus tajā pusaugu vecumā... bija neērts bērns... labi,ka ne man kā mātei