Iekaapju auto, uzgriezzu skalli attieciigo muuziku, kas tanii briidii sskiet iistaa, nju tas peec attieciigaa dusmu daudzuma, tad bikinn pagonkoju i peec tam mieriigu sirdi, veesu praatu pieleju acis, lai otraa riitaa buutu par ko citu jaadomaa nevis dusmaam!          

Šodien visi tik miermīlīgi

Ja priekšnieks nepareizi dirš- sakliedzu uz to /galīgi po..viņš un viņa šlipse/ Koroče-ja nav uz ko atkliegt ,jeb pats vainīgs pie tām dusmam- viss paliek sevī /ar citiem savas negācijas neizrunaju-pareizāk sakot-nekrītu uz nerviem,ar nevienam neinteresējošām lietām/ Tātad -staigājošs puveklis!:))

Gaudoju pret mēnesi...

nu nu <beeda> vai tikai vnk,nerunaa!!!

Gludinu, citad nepatīk, bet dusmās labi sanāk :))

un ko par šo jautājumu teiks valdība?   

Varbūt vajag ieklausīties dabā?

Ieklausīties -un atbildēt/skaļi/!   

Es ignorēju vai trakoju.

Man tādos brīžos labi padodas mājas uzkopšana,ja vien ir pa rokai

   Dusmas... saka dažs vai daža pat skaistāki topot (jo emocijas plaiksnī no iekšpuses) tas par tiem, kuri emocijas ikdienā patur sevī...
Ko daru es... ooo ir ko redzēt - palieku korekta līdz nelabumam un iekšēji spēju priecaties par otra neērtības sajūtu...          

Es tāpat kā draciinija, pastiprināti nodarbojos ar mājas uzkopšanu - man dusmās TĀDS spars uzrodas, ka varu arī viena pati mēbeles pārbīdīt vai kaut ko citu, vājai un neaizsargātai sievietei nepiemērotu, izdarīt...    

man liekas,ka tad saaku daudz purpinaat un ja kaads traapaas pa rokai,tad pats vainiigs...

Saaku domaat par kaut ko citu- interesantu, pozitiivu... , par kaut ko taadu, kas sniedz gandariijumu, un dusmas norimst un arii viss atrisinaas pats par sevi. Vispirms jaatiek vaļaa no negatiivaam emocijaam, domaam un, tad arii praktiski viss agraak vai veelaak atrisinaas.

..:)) priekškam dusmoties par cita cilvēka stulbumu..:)))   

maigoni, tu gribi teikt, ka tev taada emocija kaa dusmas nemeedz buut?   

... neieredzu cilveekus, kas izgaazj dusmas uz citiem... pati savas dusmas ,,noriju kaa krupi,,... ar domu, laiks visu dziedee...

Es nezinu... ja dusmojos uz bērniem vai tuviniekiem,piedošanu,bet stulbi izbļaustos   patiesīb’a jau tāda bezspēcīga tā dusmošanā.bet visbiežāk ir tā,ka vēl stulbāk-sāku raudāt... vispār neko adekvātu un sakar’’igu dusmās nevaru izdarīt un izdomāt   

... paraudat, tas ir pareizi... lai gan, es, taa sen nedaru... tagad, asaras aciis saskrien, ja ko labu redzu vai dzirdu...