Uz šo tēmu mani ierosināja kāds izlasīts raksts un tieši citats no tā:
"Ir lietderīgi ieklausīties (lasi – apzināties!) savās emocijās, komunicējot ar cilvēkiem ap mums. Vai ir kaut kas negatīvu viļņošanos izraisošs? Tā ir aksioma, ka mēs to saskatīt negribēto, kas ir mūsos, neapzināti mēdzam projicēt uz kādu citu – to otru. Un tad nu – aiziet jūriņā! – paša spēja būt negodīgam vienmēr un visur primāri liks saskatīt krāpšanu un zagšanu; nepatika pret otra skaudību, gļēvulību, slinkumu nav nekas cits kā nevēlēšanās redzēt paša spēju skaust, būt bailīgam, kūtram. (saprotiet pareizi – te ir runa par nepatiku kā emocionālu izpausmi! Nepatika šajā gadījumā varētu tikt atvasināta līdz riebumam, aizkaitinājumam)."
Jūsu domas par šo.