Caur piedošanu nāk brīvība...

Cenšos nekad nevienu nenosodīt, jo vienmēr paturu prātā, ka arī man attiecīgā situācijā negribētos tapt nosodītai. Par sodīšanu, nu ir nācies kādu bērnu ielikt kaktā vai uzšaut pa dupsi, bet tas ir bijis pelnīti, par pieaugušo sodīšanu lai rūpējas attiecīgās instances    

"Ja ne zlopamjatnij - ja prosto zloi i u menja horošaja pamjat... " Apmēram tā man šķiet daudzi sevi attaisno...

gan nosodītu un ņemtu naidā, gan īpaši, lai nenosodītu un piedotu, jāspēj saprast. un tas jau velk uz lamūru.

Es nespēju izprast... kāpēc sadaļā auto / moto? Vai runa par policistu sodiem?   

Nesodu nevienu, arī nenosodu, bet turpmāk manā dzīvē viņu vairs vienkārši nav... pat, ja satiekos - tukša vieta. Piedodu un palaižu vaļā, pavisam.

Ja ņe zlopamjatnij, -- otomšču i zabudu: riebjas krietiiskās liekulības izpausmes gan starp kristiešiem, gan ateistiem, -- grēkojiet, cūkojaties, zodziet, pēc tam galvenais nožēlot grēkus... līdz nākamajai reizei. Tāpat tie duraki un duraķienes, kur nepārtraukti piedod... Ne katrs būs tik stiprs, lai vismaz no piezīmēm izrakstītu jau pēc pirmā grēka, tad nu pēc otrā -- nu jau neatgriezeniski.

Roze3! :) > Diplomātiski spoža pozīcija & viedoklis!    

Tēma jau nebija par piedošanu, bet par nosodījumu, Marīn    

kā tad ar tiesas institūciju, to ar jāver ciet ? Bez soda sabiedrība nevar iztikt, kāpēc indivīdam jābūt tik svētam, ka viņš nedrīkstētu nosodīt ? pakratīt dūri, sarunāt rupjības, ignorēt utt

Starp sodu un nosodījumu ir liela atšķirība. Sods pienākas par likumpārkāpumu, sodīt var bērnu par nepaklausību, galu galā suni par to, ka viņš nav kārtīgi māju sargājis. Nosodījums ir attieksme, pie tam negatīva, par kāda cilvēka konkrētu rīcību. Kādas mums tiesības nosodīt tā vai cita cilvēka rīcību? Te pasen kādā diskusijā tika runāts par prostitūtām, un ļoti daudzas sievietes viņas nosodīja. Mana attieksme ir tāda, ka katrs var savu maizīti pelnīt tā, kā uzskata par labāku. Tātad mana attieksme nav nosodoša. Cita lieta, ka es pati tā nedarītu, bet tāpēc jau man nav jānosoda kāds, kurš rīkojas pretēji maniem uzskatiem.

Cilvēkam jābūt mugurkaulam, un sava attieksme nav jāslēpj. Tās manas domas. Tāpatās lielākai daļai nospļauties, vai kāds ko nosoda, vai nē, nu tad nafig turēt to visu iekšā? nelaimīgie cilvēciņi, kas, saņemot lielāku alkohola devu, sāp spļaut savu sāpi ārā... kā tādi vecāku nesaprastie tīņi...

Tas, ka mana pieredze un viedoklis, zinaashanas nesakriit ar kaada autora vai komenteetaaja argumentiem, nebuut nenoziimee, ka es nosodu!!!    Domaaju, ka vairumam te ir veseliigs pofigisms.       

nu, ierindas ielas plānprātiņi nosoda platas bikses (un to valkātājus!), kad modē platas un šauras bikses (un to valkātājus!), kad modē šauras, viss tas pats ar spicām kurpēm un kurpēm ar apaļiem purniem.    ne tik traki, kā pagājušā gad-100-tā, tak tomēr.
klanu uz to, ka ir dažādu smagumu nodarījumi un dažādu smagumu ne pa prātam izdarījumi.        
dažādu smagumu nosodījumi un dažādu smagumu sodi.
par slapju lietu var ar 2 gadiem tikt cauri un par fenderi virs XX (50?) Ls vairāk dabūt.    

kļūdīties ir cilvēcīgi. nekļūdās tikai tas, kurš neko nedara. tā nekļūdoties ātri var atmosties starp granita kapakmeņiem...
es, kad miršu, gan laikam būšu priecīgāks par to, ko izdarīju, nevis par to, ko varēju darīt, bet neizdarīju.   

neizslēdzu, ka kremt arī kādam, kurš labprāt, bet nekādi - nu tad vismaz pad... aiz muguru.

Mesija Baltijas Kara Apgabalā
G: Vai taisnība, ka esi piemīzis 17.gs. lielgabalu?

H: Ne 17.-tā, bet 14.-tā vai 15.-tā. Paldies par komplimentu, ne piemīzis, bet apmīzis. Tas, ka desmitreiz slavenâks kā ar filmām un bildēm esmu pateicoties tam, ka esmu kautko piemīzis, piedirsis vai salauzis, brìnišķīgi raksturo mūsu sabiedrìbu.    

Vārds nosodīšana ož nelabi. Jebkura nosodīšana ir vējā izmesti nervi, laiks un nauda. Nosodītāji redzēti bariem. Viegli ir nosodīt - izteikt savu pārākumu. Grūti ir to otru pacelt līdz savai izpratnei. Bet tā jau vairs nebūs nosodīšana. Tā būs mīlestība.

Vispār tas viss, ja par pareizām lietām runājam... Nevis par prostu uzbraukšanu ponta pēc...

..skatoties kāds nodarījums..
vienmēr izceļ tiesības, spēju saprast, attaisnot, bet kur paliek atbildība.Varbūt nav jāizceļ tieksme un vēlme nosodīt, bet uzsvērt un pieprasīt atbildību par nodarījumu..nerunāju par pāridarījumiem kas ir tādā virspusējā līmenī, ar tiem dvēseli nepiesārņoju, vienkārši palaižu vaļā pat neiedziļinoties kāpēc tas tika izdarīts. Ir piedodamas un saprotamas lietas, attaisnojamas ar cilvēka muļķību, egoismu u.t.t., bet ir pāridarījumu kurus tu sirdī nes kā smagu pārbaudījumu sev, nespējot ne piedot ne aizmirst, tik palaist vaļā..

paparaci

palaist vaļā, nerodot iespēju piedot. jā, tā tas ir iespējams.

Visi tak tikai cilvēki,katrs ar savām niansēm... Mēs varam gudri d****t par šo un to,bet tikai tik ilgi,kanēr tas neskar mūs personīgi,jo šajā brīdī priekšplānā nonāk citas domas,emocijas utt.

Jā ir citas emocijas, ne tās jaukākās, pat dikti negatīvas. Tik sodot, nosodot, nepiedodot, no tām vaļā netieku, vismaz es nē, drīzāk saasinu vēl vairāk. Nemoku sevi ar to.