Muļķības... Precējos lielas mīlas dēļ.

Un atkal daudzskaitlis. Varbūt kāds baidās no vientulības un tāpēc precās. Un ir labi, ja viņš atrod otru tādu pašu bailīgo.
Katram ir savi iemesli. Galvenais, atrast otru līdzīgi domājošu.

sireena. miilas deelj? kas taa taada? miilestiiba? Taas nav! ir kkas kas mums liek taa domaat. Miilestiibu nevar ne saostiit ne apchamdiit. :) Mees shkiramies, paliek atritnji un kas? dziive ir apstaajusies? nekas nenotiek! Vajadziigs tikai laiks..Citam vairaak, citam mazaak.. Miilestiibu mees esam izdomaajushi pashi. Kaa taada, taa neeksitee..

Laikam gan nepiekritīšu. Ja neesi sajutis, tad gan jau tas viss vēl Tev priekšā. Tad sajutīsi ķīmisku reakciju organismā. Varbūt ne uz ilgu laiku, jo tās ir pārejošas sajūtas, bet sajutīsi. Gluži tāpat, kā sajutīsi reakciju, kad attiecības ar šo cilvēku izjuks.
Bet par to, ka dzīve ar to nebeidzas, piekrītu gan. Dzīve jau sastāv no daudziem komponentiem.
P.S. Bet sataustīt to tiešām nevar. Gluži kā varavīksni

Katram savs... Bet reizi mūžā vajag izbaudīt...  

ir pierādīts, ka:
1)ir aseksuāli cilvēki
2)ir cilvēki, kuriem nav lemts izjust sajūtas, ko sauc "iemīlēšanās/mīlestība"
tas nozīmē, ka abas šīs kategorijas ļaužu precas tāpēc, "ka tā vajag/būs labāk/visi tā dara, utt"

... pirmo reizi (18 gados) precējos, jo biju stāvoklī..
... otro reizi, aiz lielas mīlestības.

Pirmā laulība protams, izjuka, jo nebija pareizais iemesls, kāpēc precējos!

Jāprecas ir aiz mīlestības, tikai un vienīgi... un ne aiz vientulības...
(tādas ir manas domas).
Lai gan pastāv uzskats, ka vislaimīgākās esot aprēķina laulības... tur neesot nekādu ilūziju...

 Abas reizes precējos- aiz mīlestības. Jaunībā- protams, tā bija super-duper, pirmā, ( un toreiz domāju, ka arī vienīgā)lielā, bezgalīgā... viss pārējais bija mazsvarīgāk... Otrreiz-  pieliku klāt arī prātu, un - cieņu - pret sevi un otru.. Katram tie precību iemesli var būt citādi, arī pārējai pasaulei mazsaprotami, vai nepieņemami- bet kā jau beata rakstīja- galvenais ir satikt līdzīgi domājošu, jūtošu cilvēku..

totaalas mulkiibas...
kaut gan... katram sava motivaacija

Bož’ ti moj ... tādad precas tie, kas jūtas smagi grēkojuši

Jeb, lai likumīgi grēkotu

es nezinu kāpēc to dara "mēs", es zinu kāpēc to nedaru

Tad jau prieks un laime arī nepastāv, to esam izdomāju;si..Un bēdas, skumjas..Tas viss ir sajūtu līmenī...

Kafiju no rītiem gultā sagribējās, cita dēļ jau ne..

Personīgi es pievienojos, ko kāda žurnāliste rakstīja kādā parastā sieviešu žurnalā: " Daudzas sievietes šodien saka, ka vienas jūtas gana labi. Tieši tā- jūtas labi. Bet ne laimīgi."

Pienen, kafiju labāk krūzītē.

Interesanti, kapec gan, ja cilveks dzivo viens, vins jutas labi, bet ne laimigi?

Būt vienam, tas ir pretrunā ar dabas likumiem... var jau tā, bet tad, tiešām, ir tikai labi...

Katram likumam gadās izņēmumi, kuri ir laimīgi tieši būdami izņēmumi, un pie perifērijas ko saka un domā apkārtējā vide.