Laiks skrien nemanot, un jaunāki nepaliekam... Kāpēc dzīves īsto vērtību sākam apzināties un izprast, tikai tad, kad laiks doties pie mūsu tēva? Vai nevajadzētu dzīves atlikušos gadus pavadīt mazliet trakulīgāk, brīvāk? Protams mēģināt nesāpināt tuvākos, kaut ne vienmēr tā sanāk. Varbūt laiks sākt padomāt par sevi, ne tikai upurēties bērniem. Laikam jau tikai pēc 40.gadiem apzināmies dzīves būtību, un ko no tās vēlamies... Un tad sākās visādas slimības un tad jau pārējais ir maznozīmīgs. Žēl.kad esam tik pareizi, vai nu arī izliekamies.