dots devējam atdodas

Var atstāt pavisam mierā, ja pēc tam ceļi vairs nekrustojas, nekas nav par to dzirdams un pats neuzturi vairs nekādu interesi par to. Drusku citādi, ja tas cilvēks ik pa brīdim ir kaut kur tuvumā, kāds par viņu ko stāsta vai vēl trakāk, ja pašam ik pa brīdim viņš /a ir jāsatiek vai pat jārunājas... ta kā nekas nebūtu bijis. tad ir iekšēja pretestība. It kā palaists vaļā, izsvītrots no dzīves..bet atkal uzrodas.
Nu, vismaz manā gadījumā... es zinu, man tas nonāk ausīs un diezgan bieži, kas ar viņiem notiek. Nav gandarījuma, kad notiek kas slikts. Nekad nav bijis prieks par to, kad kādam ir slikti. Vienkārši jau atkal pilnīgi nevajadzīga ienākšana manās emocijās.

..preciizi-tik-tak... ... ja celji nekrustojas...

.par to-dots deveejam atdodas neesmu tik paaliecinaata... mees maksaajam ne tikai par savaam kljuudaam, bet visticamaak par paarmantotajaam... jo lielaakie paari dariitaaji iziet dziivei cauri sveikaa, bet... kaut kam jaamaksaa par to...

jana,nedomāju,ka iziet sveikā... tas ir tikai šķietami... mēs jau nezinām,kas darās tā indivīda iekšienē

man gandrīz smalkāka atriebība liktos nevis ar gandarījumu priecāties par ziepēm, kas tam cilvēkam ir uzbrukušas, bet palīdzēt no tām izkluties.

Visam savs laiks,vajag tikai būt pacietīgiem Atriebība ne vienmēr nozīmē tūlītēja plāna kalšanu,negulēšanu naktīs dēļ apsēstības ar atriebību,utt. Pārsvarā, dzīve iegrozās tā,ka agri vai vēlu nonākat mainītās lomās ar pāri darītāju,un redz tad,ja vēl nav pārdedzis (kas atkarīgs no pāri darījuma smaguma),tad nu var atspēlēties.

tik-tak-tas ir tas variants,kad tu iedod savam ienaidniekam maizi un un ūdeni

..atkal jaapiekriit.. ... jaa, paliidzeet izkulties, bet nelaist sev klaat... ..

Tik-tak,un Tu domā,ka nostrādātu... ?Nu es domāju,vai tas otrs saprastu un spētu salikt kopā to,ko pats izdarījis,un to cik Tu tagad esi cēla,utt.? Nezinu gan,ir tāda cilvēku kategorija,kuru tikai ar rungu var pārmācīt.Cilvēks tak ir stulbs radījums no kļūdām mācās reti,seviški,ja tās nepamana pats... Ja nu vienīgi Tu pati justos labāk - būt plusiņu "tur, augšā" ievilkusi Bet tas jau cits stāsts...

jā, bet te aizvien tomēr figurē vārds Atriebība. Nu man sanāk, ka tad, iespējams, viņš pats var sajusties kā tāds draņķis... bet, var jau arī nesajusties. Piekrītu par to klāt nepielaišanu vairs sev.

Matador... es nezinu, kas tur notiek. Tiešām ne. Plusiņi, ne plusiņi... Un es labrāt nebūtu tādā situācijā... bet, esmu.

tik-tak ,tas tā kā vairāk tas bībeliskais variants,bet jāpiekrīt arī,ka ,kā saka,matadors,ir,kuri saprot tikai <<rungas>> variantu

..un,ja dziivee kaut kas neshtimmeejas kopaa, es to nesauktu par ienaidnieku... vispirms jaaizveertee savas kljuudas, peec tam kopeejaas... un,vai daudzi negrib atgriezties vecajaas attieciibaas,bet ir par veelu... ??

cilvēks tak ir stulbs radījums...
ir, ir.

Reizēm arī piedošana var būt kā atriebība. Bet nevajag jau palikt memļakam, kam visi kāpj uz galvas.

jana... ja par attiecībām, par bijušiem tuviem cilvēkiem... tad es nezinu kā ir šķirties kā ienaidniekiem.

vai tas otrs saprastu un spētu salikt kopā to,ko pats izdarījis,un to cik Tu tagad esi cēla,utt.

Nereti IR tā, ka tas otrs VISPĀR nejūtās ko sliktu darījis, viņu nekas nenomoka, ne sirdsapziņa, ne vēdergraizes un pat ne traucēts naktsmiegs. Un to Tavu "atdarīšanu ar labu" viņš uztver kā kaut ko pašsaprotamu.

Dzīvot, nerokot dziļi, ir ah, cik ērti...

man tagad būs iespēja pārliecināties ,vai esmu piedevusi,jo jāstrādā būs kopā ar manu<<pāridarītāju>>... dīvainas izjūtas,teikšu godīgi... vairāk kā vienaldzība...

versija... jā, iespējams. Un pat visticamāk, ka tā. Tapēc es saku, ka riebīgas tādas situācijas.

rozeroze... vairāk kā vienaldzība jau laikam nav=vienaldzība.