uzraksti burtu - ķ vai ņ, un kā ir ž?   

nesaprotu kaapec man taa jaaraxst..:):)

sērmūkšļu mežs - seermuukshlju mezjss. pareizi?   

Kāds par mīlestības vēstulēm, bet kāds atkal par pareizrakstību    
Man arī ir gadījies uzrakstīt, bet neaizsūtīt    .

Manuprāt, gramatiskām kļūdām pilna mīlestības vēstule, ja to nosūta daudzmaz rakstītprotošam cilvēkam, ir garantēta izgāšanās. Lai rakstītu, tomēr ir jāprot arī rakstīt un ne tikai vārsmot.

Neesmu nekad nevienu mīlestības vēstuli rakstījusi.Uzrakstīts ir uzrakstīts un ej nu sazin,kur tā tava vēstulīte pēc tam var nonākt... es savu mīlestību izsaku vārdos un parādu darbos... Vīram atļaujos kādu mīļu īsziņu aizūtīt uz telefonu...    

..a es saņēmu... gandrīz 3 gadus atpakaļ... pirmõ un vienīgo reizi savā mūžā uz vārdadienu īstu mīlestības vēstuli...
... Un viss, kas tajā bija rakstīts, ir aktuāls vēl šodien... izrādijas, nav tikai tukši ,skaisti vārdi... (un saņēmu no tauta.lv iepazīta cilvēka.)
... un ši vēstule glabājas... un manās acīs ir vērtīgāka par daudzām manā mūžā saņemtajām dāvanām...

man ir daudz... :) saņemtas un sūtītas. man tāda vide.. kad šķīros, vīram nozagu savējās, jo kamēr cerējāmies, abi sūtījām uz abām pusēm. viņa sūtītās palika man, manas - viņam. bet es nozagu. kam viņam tās, ja aizskrēja pie citas. :)
un ne tikai no viņa. ir bijis vēl. pēdējoreiz? - varbūt pirms pāris gadiem un ne latviešu valodā.

haijama - a nav saapiigi, saglabaat shiis vinja un tavas miilestiibas veestules, ja viss jau sen beidzies??
Es nezinu, ko dariit ar savaamm...     jau 12 gadus glabaaju, bet atveert - un palasiit bail.. bail uzjundiit juutas, un atminjas, un peecaak sekojushaas saapes.. a izmest ari roka neceljas..

Bet cik ta ilgi glabaat???? (pasleeptas taalaakajaa stuurii.. )

es patiesībā ne reizi neesmu tajās ieskatījusies - izšķīros pirms 17 gadiem. un ļoti ilgi tiešām nevarēju ne pieskarties. bet domāju, ka tagad vairs nav sāpīgi. glabāju laikam, lai kaut kad atdotu meitai. puikam diez vai interesēs.

Hm. par to pat neaizdomaajos...
Liekas - nu kam beernam lasiit tik privaatas veestules.. bet varbuut, ka tas tieshaam ir svariigi... kaut kad veelaak...

ja Tu padomā par savu mammu, nebūtu tā - ne jau aiz ziņkārības, bet tā būtiski sajust, uzzināt, saprast, kā viņi ar Tavu tēvu jutās. jo pastāstīt ir viens, bet vēstulēs tā īstā klātbūtne...

Atvainojiet iejaukšanos, dāmas! Bet vai nav tā, ka mums ir ieaidzinātsd, ka lasīt svešas vēstules ir vienkārši nepiedienīgi, lai vai tās būtu paša mātes vēstules, un viņa būtu to atļāvusi darīt? Es katrā ziņā justos neērti gan lasītājas, gan vēstuļu īpašnieces lomā. Tas ir tik intīmi, nevienam trešam neieejami... Laikam saprotu Mirttanti, kura lūdza ielikt zārkā Pigalu Prīda sūtītās kartītes.

tai paša laikā - lasām Raiņa un Aspazijas saraksti. :) kas mums nav ne mamma, ne tētis.

augstpraatiigaa.. nu ir ir ieaudzinaats.. bet ja tas notiek ar lielu laika nobiidi, tad tas ir savaadaak. Tad tas ir kaut kas liidziigs arhiivam.. gjimenes veesturei - jo veestulees atspoguljojas ne tikai juutas, bet arii konkreetaa laika sadziive.. ikdienas darbi, un dziives situaacija.. vismaz man taa shkjiet..

Rakstnieki un citas ievērojamas/vēsturiskas personas jau nav par pilnu ņemami! Tie jau ir ekshibicionisti no dzimšanas un droši vien arī vēstules raksta tādas, lai būtu interesanti lasīt arī trešajam. Acumirklī neatceros, bet kādā grāmatā bija frāze - "viņš [rakstnieks] rakstīja vēstules apdomīgi, labi zinādams, ka pēc nāves tās publicēs". Ja nekļūdos, tas bija vai nu Moemam, vai Moruā, un visamz Moruā jau nu tos rakstniekus pazina gan... Un viņi visi turklāt jau ir miruši. Bet publiskot vēstules, kamēr cilvēks vēl dzīvs... Nē, nē, nē.

kā Tu zini, ka es pēc nāves nebūšu slavena? protams, joks...

Nu tad "pēc nāves" arī lasīsim! (šutka.)

Agrā jaunība man ļoti patika Solveigas un Pēra mīlestības vestules. Es neko tik skaistu neprastu uzrakstīt...

Tev nedos. es jau teicu, kam dos.
es tomēr domāju, ka rakstītājs pats drīkst izvēlēties, kam rādīt, kam atstāt, vai arī paņemt līdzi kapā.
man ir tāds rakstīšanas niķis, ka sanāk tā, ka laiku pa laikam loti daudz cilvēku lasa to, ko es esmu uzrakstījusi. un varbūt tas pat ir vēl intīmāk un kailāk, nekā vēstules, ko rakstīju 20 gadu vecumā. tāpēc arī varbūt man tāda liberālāka attieksme pret atrādīšanu vai nerādīšanu.