Es nežēlojos. Dzīvi jāņem smejot. Tik, cik tā iemirdzas. Kā garāmejot. /I.Ziedonis/ Tas mirklis ir īss ... vien zibsnis plašajā telpā ... Un nav nekā slikta vai laba ... katram savs patiesības mirklis ...

“Dievs, dod man rāmu garu pieņemt visu, ko nespēju ietekmēt, drosmi ietekmēt visu, ko spēju, un gudrību vienmēr atšķirt vienu no otra.” “Kāpēc jūs? Tikpat labi – kāpēc mēs? Kāpēc itin viss? Tāpēc, ka šis mirklis ir tāds. Vai esat kādreiz redzējis dzintarā sastingušus kukaiņus? (…) Mēs visi esam sastinguši šī mirkļa dzintarā. Nav jēgas vaicāt, kāpēc tas tā ir.” “Atnācējs bija rūpīgi izstudējis kristīgo mācību, lai saprastu, kāpēc kristieši tik bieži mēdz rīkoties cietsirdīgi. Viņš nolēma, ka pie tā vainojams Jaunās derības nesakarīgais izklāsts. Viņš domāja, ka evaņģēlija mērķis bija iemācīt ļautiņiem būt žēlsirdīgiem pat pret zemākajiem no zemākiem. Bet īstenībā evaņģēlijs mācīja tā: pirms tu kādu nokauj, pārbaudi, vai viņam nav ietekmīgu radu. Tā, lūk. Tur jau tas āķis, sacīja atnācējs, ka Kristus – kaut arī tik necils pēc ārienes – īstenībā bija Visuma Varenākās Būtnes Dēls. Lasītāji to zināja, tāpēc, nonākuši līdz krustā sišanas aprakstam, viņi domāja, ka… Rouzvoters nolasīja skaļi: – Velns un elle, viņi taču linčo nepavisam ne to, kuru vajag! No tā izrietēja, ka ir arī tādi, kurus vajag linčot. Kas tie tādi? Ļaudis, kam nav ietekmīgu radu. Tā, lūk.” “Ja mēs tiešām dzīvojam mūžīgi, lai cik beigti reizumis izskatāmies, es neesmu sajūsmā. Bet galu galā, ja man lemts vadīt mūžību, ceļojot no viena mirkļa uz otru, es jūtos pateicīgs, ka tik daudzi mirkļi ir izrādījušies tiešām jauki. (Arī Vonnegūts.)