Laime ir tikai mirklis,
Oāzes sala, sauss irklis.
Tad aizplūst viss prom
Un kļūst tāls,
Un ir tikai viens,
Varbūt šķitums –
Kalna virsotne apvārsnī tur,
Aiz kuras ir kritums.
Un atkal būs kāpums –
Ilgs un sūrs,
Lai brīdi pabūtu tur.
Jā, laime ir tikai mirklis.

(Gunta Kraulere no krāj. "Kad zvaigznēs pienenes snieg... ")