Ielogoties
Reklāma
Zigurds

Meitenei no Liepājas.

 
Es tevi ieraudzīju toreiz, starp simtām vienu, vienu reiz
un nesaprotu kā tas bija, ka sapņu lietus dāsni lija,
un manī auga asns vārgs, tas bija vārgs, bet tomēr dārgs.
 
Un pēkšņi radās skaista doma, pat uzlabojās manīm oma,
ka meičai tai no Liepājas, man rakstīt, protams, neklājas,
bet tomēr rakstīt varu es, lai manas domas vēji nes.
 
Un rakstīju es rindas tai, es biju aizgrābts… nu un lai!
 
Vai atceries? Gar jūru gājām, mēs gājām lēnām prom no mājām.
Gar jūru mēness starus vērpa, it visu krāšņās drānās tērpa.
Mēs bijām divi… vairs neviena un mūsu starpā nebij sienas.
Tik viļņi šalca balsīs skaļās, tie brīvi skrēja savā vaļā.
Un mēness sirpis pāri kārās, mūs smiltis sauca balsīs vārās.
 
Divi vien, mēs bijām divi, bet nenoķērām zelta zivi,
jo sapnis tas, ne īstenība, nav vainīga te nevarība,
bet līdzēs pazaudētā dzirksts, kas jāatrod ir, lai beigtu sirgt.
Šī dzirksts, kas acīs mirdz, kad viegli cilvēkam uz sirds.
 
Un tagad ļauj man lūgt uz deju, tik nemūc prom un neslēp seju…
Vēl roka nebūs beigus rakstīt, kad deja beigusies būs taktī.
Vēl vibrēs gaisā skaņu vilnis…

Publicēja: Zigurds
Datums: 29/09/2020 21:21
Lasīts 46 reizes
Komentāri: 1
5 cilvēkiem patīk šis blogs
Komentāri (1)
lizettte | 23/10/2020 19:03
manīm(episki nr3)
Zigurds | 25/10/2020 14:38
Zināmā mērā tas ir episks dzejolis, kas atspoguļo manas dzīves zināmu posmu un ir rakstīts, kad biju Tavā vecumā.
Tāpat kā jebkurš cits Interneta projekts, arī mēs izmantojam sīkdatnes (cookies). Vairāk informācijas