Ielogoties
Reklāma
rieba

Ideāls randiņš :)

Izdomāju aiziet uz randiņu. Nepietika ar to, ka izdomāju, vēl pati būtībā arī uzprasījos. Neplānoti un iepriekš neparedzēti. Vienkārši ārā bija labs laiks un uz mājām negribējās. Parasti es tā nedaru, pavisam nedaru, bet šoreiz kaut kā tā sanāca.
Vārdu sakot, vienmēr esmu uzticējusies savai sajūtai attiecībā uz cilvēkiem. Viņš likās gana nekaitīgs, lai bez sirdsapziņas pārmetumiem un morāles mocībām izbrīvētu laiku darba dienas beigās nelielai izzinošai pastaigai pa skaistu un klusu vietu. Sarunājām satikties pie vārtiem. Pie kapu vārtiem. Mazliet kavēju, jo bija jāieskrien pie draudzenes, tāpēc pa ceļam mesidžoju, ka jau braucu, skrienu, nāku un tūlīt būšu. Misters F bija iecietīgs un mani sagaidīja. Aizelsusies pienesos klāt, sasveicinājāmies un izlēmām virzienu, kurā dosimies – iekšā pa vārtiem. Jau uzņēmu sparīgu soli, kad sapratu, ka steiga lieka, izbaudīsim visu mierīgi.
Vispirms lēnām aizgājām līdz Čakstes memoriālam, tur sekoja neliels stāstījums par to laiku, kad minētā piemiņas vieta bijusi nevēlama padomju varai. Tālāk mazliet maldījāmies starp kapu kopiņām, pieminekļiem un apstādījumiem, lai atrastu ģenerāļa Jāņa Baloža kapu. Karti līdzi nebijām paņēmuši, tāpēc nācās vien ļauties Mistera F teiktajam, ka „tepat kaut kur ir jābūt”. Atradām to „tepat” tiešām turpat! Glīta, lakoniska tumša granīta plāksne ar zobenu virsū. Brīdi priecājāmies par to, tad pagājām tālāk un piesēdām. Kā papildinot tēmu par zobenu, mans ceļabiedrs izvilka no kabatas divas pirksta garuma špagas. Uz špagām uzduršanai un apēšanai tiek piedāvāta jau sīkos kumosiņos sagriezta kūpināta cūkas auss, klāt piedzērām katrs savu līdzpaņemto ūdeni. Sapriecājos, ka diena paliks atmiņā tāpat kā negaidītais pikniks. Vismaz šādu cienastu un pasniegšanas veidu nekad iepriekš nebiju piedzīvojusi. Tālāk ceļu turpinājām, lēni līkumodami starp sakoptām un nesakoptām kapu kopiņām, lasīdami uzrakstus uz kapakmeņiem, atcerēdamies vienu vai otru apglabāto personību, smiedamies un pļāpādami. Nākamo piesēšanu taisījām uz soliņa iepretim advokāta Grūtupa iespaidīgajam melna granīta memoriālam, apspriedām tā formu, ideju un to, vai paši ko tādu vēlētos. Uz špagas uzdūrām pēdējos cūkas auss gabaliņus un devāmies tālāk. Tā lēnām un nemanāmi ieklaiņojām Brāļu kapu teritorijā un aizvilkāmies līdz mūžīgajai ugunij. Kamēr es šķendējos par tādu resursu šķērdēšanu, mans kompanjons ieteica domu, ka tās ausis vajadzējis pataupīt uzsildīšanai uz uguns. Es savukārt piedāvāju priekšlikumu nākamreiz nākt ar garākiem iesmiem un desiņām. Novienojāmies, ka šī ideja noteikti ir vēl apdomājama un devāmies ārā no kapiem.
Divas stundas bija paskrējušas nemanot, manas kāju pēdas garām pastaigām ne visai piemērotajos apavos brēca pēc atpūtas. Tad tiku uzaicināta uz kafiju turpat netālajā kafejnīcā, kas tomēr izrādījās jau slēgta, bet Misteram F bija rezerves plāns – paņēmām kafiju automātā turpat pie kapiem. Man kafija tika uzsaukta, neskatoties uz protestiem par to samaksāt pašai. Apsolīju kaut kad revanšēties. Uz to tika atsmiets, ka varēšot izmaksāt viņam pusdienas Bibliotēkā. Samulsu un jautāju, vai Nacionālajā bibliotēkā. Nē, tajā Bibliotēkā, kas esot restorāns blakus Vērmanes dārzam. Nu labi, es piekritu, bet pati apdomāju, ka nāksies sākt iekrāt. Jau domās vizualizēju kā Bibliotēkas Nr.1 viesmīlim lūgšu atnest lētāko vīnu... Jā, tas, šķiet, varētu būt jautri... Kapu kafiju izdzērām, apsēdušies uz puķu pārdevēju soliņa, mums bija pat galdiņš. Nospriedām, ka vieta ir tīri tā neko. Labu brīdi, izbaudot karsto dzērienu, vakara sauli un kolorīto apkārtni, pļāpājām par izglītību un karjeru. Lai arī negribīgi, tomēr pienāca brīdis, kad man bija jādodas uz vilcienu. Līdz tuvākajai pieturai ap 2 km, un es iekšēji novaidējos par savām kājām, pat nespēju iedomāties, kā jūtas mans ceļabiedrs, tāpēc jo vairāk izbrīnīja viņa piedāvāšanās mani tomēr līdz vilcienam pavadīt un pārliecināties, ka iekāpju tajā. Ahā! Es jau to zināju! Viņš droši vien nobijās, ka es gribēšu otru apli pa kapiem! Iesmēju un apsolīju tiešām aizbraukt, bet mans kavalieris palika nelokāms, viņš mani pavadīšot. Nu neko darīt, vilkāmies uz staciju. Vilcienā laimīga atlaidos krēslā un cerēju, ka, aiztiekot līdz savai pieturai, vēl spēšu pakustēt. Jau krietni pēc ierašanās mājās saņēmu ziņu, ka arī mans ceļabiedrs esot tikko ieradies savos apartamentos. Kājām. Visu cieņu! Viņš tiešām ir izturīgāks nekā šķiet. Nu nekas, ne tādus vien esmu nogurdinājusi. Nākamreiz jāizvēlas ērtāki apavi un garāks gājiens!

Publicēja: rieba
Datums: 15/05/2020 17:16
Lasīts 217 reizes
Komentāri: 2
7 cilvēkiem patīk šis blogs
Komentāri (2)
bambulite | 21/05/2020 17:30
orģināli!
| 15/05/2020 20:19
Jauki .
Tāpat kā jebkurš cits Interneta projekts, arī mēs izmantojam sīkdatnes (cookies). Vairāk informācijas